Salme 66
1 (Til sangmesteren. En salme. En sang.) Bryd ud i Jubel for Gud, al Jorden,
Dziesma dziedātāju vadonim. Gavilējiet Dievam, visa zeme!
2 lovsyng hans Navns Ære, syng ham en herlig Lovsang,
Dziediet Viņa vārda godībai, teiciet Viņa godu.
3 sig til Gud: "Hvor forfærdelige er dine Gerninger! For din vældige Styrkes Skyld logrer Fjenderne for dig,
Sakait uz Dievu: kāds bijājams Tu esi Savos darbos! Tavi ienaidnieki Tev padosies Tavas lielās varas pēc.
4 al Jorden tilbeder dig, de lovsynger dig, lovsynger dit Navn." (Sela)
Lai visa zeme Tevi pielūdz un Tev dzied, lai dzied Tavam Vārdam! (Sela)
5 Kom hid og se, hvad Gud har gjort i sit Virke en Rædsel for Menneskenes Børn.
Nāciet un raugāt Dieva darbus. Viņš ir bijājams Savos darbos pie cilvēku bērniem.
6 Han forvandlede Hav til Land, de vandrede til Fods over Strømmen; lad os fryde os højlig i ham.
Viņš pārvērta jūru par sausumu, kājām varēja iet caur upi; par to mēs iekš Viņa priecājamies.
7 Han hersker med Vælde for evigt, på Folkene vogter hans Øjne, ej kan genstridige gøre sig store. (Sela)
Viņš valda mūžīgi ar Savu spēku, Viņa acis raugās uz tautām, Viņš atkāpējiem neļauj paaugstināties. (Sela)
8 I Folkeslag, lov vor Gud, lad lyde hans Lovsangs Toner,
Teiciet mūsu Dievu, jūs tautas, liekat dzirdēt Viņa teikšanas slavu.
9 han, som har holdt vor Sjæl i Live og ej lod vor Fod glide ud!
Viņš uztur dzīvas mūsu dvēseles un neliek slīdēt mūsu kājām.
10 Thi du ransaged os, o Gud, rensede os, som man renser Sølv;
Jo Tu, Dievs, mūs esi pārbaudījis; Tu mūs esi kausējis, kā sudrabu kausē.
11 i Fængsel bragte du os, lagde Tynge på vore Lænder,
Tu mums esi licis iekrist valgos, uz mūsu muguru Tu esi licis grūtu nastu.
12 lod Mennesker skride hen over vort Hoved, vi kom gennem Ild og Vand; men du førte os ud og bragte os Lindring!
Tu cilvēkiem esi licis celties pār mūsu galvu; mēs bijām nākuši ugunī un ūdenī, bet Tu mūs esi izvedis pie atspirgšanas.
13 Med Brændofre vil jeg gå ind i dit Hus og indfri dig mine Løfter,
Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev maksāšu savu apsolījumu,
14 dem, mine Læber fremførte, min Mund udtalte i Nøden.
Uz ko manas lūpas ir atdarījušās, un ko mana mute runājusi, kad man bija bail.
15 Jeg bringer dig Ofre af Fedekvæg sammen med Vædres Offerduft, jeg ofrer Okser tillige med Bukke. (Sela)
Es tev upurēšu taukus dedzināmos upurus ar kvēpināšanu no auniem; es Tev upurēšu vēršus ar āžiem. (Sela)
16 Kom og hør og lad mig fortælle jer alle, som frygter Gud, hvad han har gjort for min Sjæl!
Nāciet, klausāties visi, kas Dievu bīstaties: es jums izteikšu, ko Viņš darījis pie manas dvēseles.
17 Jeg råbte til ham med min Mund og priste ham med min Tunge.
Viņu es piesaucu ar savu muti, un Viņš tapa slavēts no manas mēles.
18 Havde jeg tænkt på ondt i mit Hjerte, da havde Herren ej hørt;
Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Tas Kungs mani nebūtu klausījis.
19 visselig, Gud har hørt, han lytted til min bedende Røst.
Bet tiešām, Dievs ir klausījis, manas lūgšanas balsi Viņš ņēmis vērā.
20 Lovet være Gud, som ikke har afvist min Bøn eller taget sin Miskundhed fra mig!
Slavēts Dievs, kas nav atmetis manu lūgšanu, nedz novērsis Savu žēlastību no manis.
