Ordsprogene 13

1 Viis Søn elsker tugt, spotter hører ikke på skænd.

Gudrs dēls klausa tēva pārmācīšanai, bet mēdītājs neklausa rāšanai.

2 Af sin Munds Frugt nyder en Mand kun godt, til Vold står troløses Hu.

Ikviens baudīs labumu no savas mutes augļiem, bet netiklo prieks ir mokas.

3 Vogter man Munden, bevarer man Sjælen, den åbenmundede falder i Våde.

Kas sarga savu muti, tas pasargā savu dvēseli; bet kas muti palaiž, tam briesmīgi klāsies.

4 Den lade attrår uden at få, men flittiges Sjæl bliver mæt.

Sliņķa dvēsele iekāro, - bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū papilnam.

5 Den retfærdige hader Løgnetale, den gudløse spreder Skam og Skændsel.

Taisnais ienīst melu valodu, bet bezdievīgais paliek kaunā un apsmieklā.

6 Retfærd skærmer, hvo lydefrit vandrer, Synden fælder de gudløse.

Taisnība pasargā to, kas bezvainīgs savā ceļā, bet bezdievība gāž grēkos.

7 Mangen lader rig og ejer dog intet, mangen lader fattig og ejer dog meget.

Cits lielās, ka bagāts, kam nav it nenieka, un cits turas kā nabags, un tam liela manta.

8 Mands Rigdom er Løsepenge for hans Liv, Fattigmand får ingen Trusel at høre.

Bagātam, kad apvainojies, par dvēseli jāmaksā; bet kas nabags, tas nedzird draudus.

9 Retfærdiges Lys bryder frem, gudløses Lampe går ud.

Taisno gaišums spīdēs priecīgi, bet bezdievīgo spīdeklis apdzisīs.

10 Ved Hovmod vækkes kun Splid, hos dem, der lader sig råde, er Visdom.

Caur lepnību nāk riešana vien, bet gudrība dara apdomīgus.

11 Rigdom, vundet i Hast, smuldrer hen, hvad der samles Håndfuld for Håndfuld, øges.

Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo.

12 At bie længe gør Hjertet sygt, opfyldt Ønske er et Livets Træ.

Cerība, kas kavējās, grauž sirdi, bet kad nāk, ko gaida, tas ir dzīvības koks.

13 Den, der lader hånt om Ordet, slås ned, den, der frygter Budet, får Løn.

Kas par vārdu nebēdā; tas dara sev postu; bet kas mācību tur godā, tam labi klāsies.

14 Vismands Lære er en Livsens Kilde, derved undgås Dødens Snarer.

Gudra vīra mācība ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.

15 God Forstand vinder Yndest, troløses Vej er deres Undergang.

Mīlīgs prāts dara patīkamu, bet netikļa ceļš dara sāpes.

16 Hver, som er klog, går til Værks med Kundskab, Tåben udfolder Dårskab.

Gudrais (savu darbu) dara apdomīgi, bet ģeķis dara aklus darbus.

17 Gudløs Budbringer går det galt, troværdigt Bud bringer Lægedom.

Bezdievīgs kalps iekritīs nelaimē, bet uzticams kalps ir zāles, kas dziedina.

18 Afvises Tugt, får man Armod og Skam; agtes på Revselse, bliver man æret.

Kas par mācību nebēdā, tam nāk tukšība un kauns; bet kas pamācīšanu pieņem, tas kļūs godā.

19 Opfyldt Ønske er sødt for Sjælen, at vige fra ondt er Tåber en Gru.

Kad notiek, ko cerē, tas dvēselei gards; bet atstāties no ļauna ģeķiem ir negantība.

20 Omgås Vismænd, så bliver du viis, ilde faren er Tåbers Ven.

Kas draudzējās ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā.

21 Vanheld følger Syndere, Lykken når de retfærdige.

Nelaime dzīsies grēciniekiem pakaļ, bet taisniem ar labu tiks atmaksāts.

22 Den gode efterlader Børnebrn Arv, til retfærdige gemmes Synderens Gods.

Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts.

23 På Fattigfolks Nyjord er rigelig Føde, mens mangen rives bort ved Uret.

Daudz maizes ir nabagu vagās, bet citi iet postā caur savu netaisnību.

24 Hvo Riset sparer, hader sin Søn, den, der elsker ham, tugter i Tide.

Kas rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu; bet kas viņu mīļo, tas to pārmāca drīz.

25 Den retfærdige spiser, til Sulten er stillet, gudløses Bug er tom.

Taisnais ēd, kamēr viņa dvēselei gan; bet bezdievīgo vēders paliek tukšs.