Job 29

1 Og Job vedblev at fremsætte sit Tankesprog:

Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:

2 Ak, havde jeg det som tilforn, som dengang Gud tog sig af mig,

Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

3 da hans Lampe lyste over mit Hoved, og jeg ved hans Lys vandt frem i Mørke,

Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;

4 som i mine modne År, da Guds Fortrolighed var over mit Telt,

Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,

5 da den Almægtige end var hos mig og mine Drenge var om mig,

Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;

6 da mine Fødder vaded i Fløde, og Olie strømmede, hvor jeg stod,

Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.

7 da jeg gik ud til Byens Port og rejste mit Sæde på Torvet.

Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);

8 Når Ungdommen så mig, gemte deo sig, Oldinge rejste sig op og stod,

Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.

9 Høvdinger standsed i Talen og lagde Hånd på Mund,

Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,

10 Stormænds Røst forstummed, deres Tunge klæbed til Ganen;

Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.

11 Øret hørte og priste mig lykkelig, Øjet så og tilkendte mig Ære.

Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.

12 Thi jeg redded den arme, der skreg om Hjælp, den faderløse, der savned en Hjælper;

Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.

13 den, det gik skævt, velsignede mig, jeg frydede Enkens Hjerte;

Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.

14 jeg klædte mig i Retfærd, og den i mig, i Ret som Kappe og Hovedbind.

Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.

15 Jeg var den blindes Øje, jeg var den lammes Fod;

Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.

16 jeg var de fattiges Fader, udreded den mig ukendtes Sag;

Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.

17 den lovløses Tænder brød jeg, rev Byttet ud af hans Gab.

Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

18 Så tænkte jeg da: "Jeg skal dø i min Rede, leve så længe som Føniksfuglen;

Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.

19 min Rod kan Vand komme til, Duggen har Nattely i mine Grene;

Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.

20 min Ære er altid ny, min Bue er altid ung i min Hånd!"

Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -

21 Mig hørte de på og bied, var tavse, mens jeg gav Råd;

Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.

22 ingen tog Ordet, når jeg havde talt, mine Ord faldt kvægende på dem;

Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.

23 de bied på mig som på Regn, spærred Munden op efter Vårregn.

Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.

24 Mistrøstige smilte jeg til, mit Åsyns Lys fik de ej til at svinde.

Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.

25 Vejen valgte jeg for dem og sad som Høvding, troned som Konge blandt Hærmænd, som den, der gav sørgende Trøst.

Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.