Psalmi 139
1 Zborovođi. Davidov. Jahve, proničeš me svega i poznaješ,
Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti.
2 ti znaš kada sjednem i kada ustanem, izdaleka ti već misli moje poznaješ.
Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes.
3 Hodam li ili ležim, sve ti vidiš, znani su ti svi moji putovi.
Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi.
4 Riječ mi još nije na jezik došla, a ti, Jahve, sve već znadeš.
Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini.
5 S leđa i s lica ti me obuhvaćaš, na mene si ruku svoju stavio.
Tu meties ap mani pakaļā un priekšā un turi Savu roku pār mani.
6 Znanje to odveć mi je čudesno, previsoko da bih ga dokučio.
Šī atzīšana man ir visai brīnišķa un augsta, es to nevaru izprast.
7 Kamo da idem od duha tvojega i kamo da od tvog lica pobjegnem?
Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga?
Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. (Sheol h7585)
9 Uzmem li krila zorina pa se naselim moru na kraj
Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā.
10 i ondje bi me ruka tvoja vodila, desnica bi me tvoja držala.
Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs.
11 Reknem li: “Nek' me barem tmine zakriju i nek' me noć umjesto svjetla okruži!” -
Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani:
12 ni tmina tebi neće biti tamna: noć sjaji kao dan i tama kao svjetlost.
Tad ir tumsība Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsība būtu kā gaisma.
13 Jer ti si moje stvorio bubrege, satkao me u krilu majčinu.
Jo Tu esi radījis manas īkstis, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās.
14 Hvala ti što sam stvoren tako čudesno, što su djela tvoja predivna. Dušu moju do dna si poznavao,
Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin.
15 kosti moje ne bjehu ti sakrite dok nastajah u tajnosti, otkan u dubini zemlje.
Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos.
16 Oči tvoje već tada gledahu djela moja, sve već bješe zapisano u knjizi tvojoj: dani su mi određeni dok još ne bješe ni jednoga.
Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti(miesas iedīgli), un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas.
17 Kako su mi, Bože, naumi tvoji nedokučivi, kako li je neprocjenjiv zbroj njihov.
Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits!
18 Da ih brojim? Više ih je nego pijeska! Dođem li im do kraja, ti mi preostaješ!
Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis.
19 De, istrijebi, Bože, zlotvora, krvoloci nek' odstupe od mene!
Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos.
20 Jer podmuklo se bune protiv tebe, uzalud se dižu tvoji dušmani.
Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu.
21 Jahve, zar da ne mrzim tvoje mrzitelje? Zar da mi se ne gade protivnici tvoji?
Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas?
22 Mržnjom dubokom ja ih mrzim i držim ih svojim neprijateljima.
Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki.
23 Pronikni me svega, Bože, srce mi upoznaj, iskušaj me i upoznaj misli moje:
Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas,
24 pogledaj, ne idem li putem pogubnim i povedi me putem vječnim!
Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu.
