Psalmi 102
1 Molitva nevoljnika koji je klonuo pa svoju tugu izlijeva Jahve, usliši molitvu moju, i vapaj moj k tebi da dođe!
Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis.
2 Nemoj sakrivati lice od mene u dan moje nevolje! Prigni k meni uho svoje: kad te prizovem, brzo me usliši!
Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz.
3 Jer moji dani nestaju poput dima, a moje kosti gore kao oganj.
Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale.
4 Srce mi se suši kao pokošena trava i kruh svoj zaboravljam jesti.
Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst.
5 Od snažnih jecaja mojih kosti mi uz kožu prionuše.
Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās.
6 Sličan sam čaplji u pustinji, postah k'o ćuk na pustoj razvalini.
Es esmu tā kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs (pūce) izpostītās vietās.
7 Ne nalazim sna i uzdišem k'o samotan vrabac na krovu.
Es esmu nomodā un tāpat kā vientulis putns uz jumta.
8 Svagda me grde dušmani moji; mnome se proklinju što bjesne na me.
Mani ienaidnieki mani nievā cauru dienu; kas pret mani trako, tie mani dara par lāsta vārdu.
9 Pepeo jedem poput kruha, a piće svoje miješam sa suzama
Jo es ēdu pelnus kā maizi un sajaucu savu dzērienu ar asarām,
10 zbog tvoje ljutine i gnjeva, jer si me digao i bacio.
Tavas bardzības un dusmības pēc, jo Tu mani esi pacēlis un atkal nogāzis.
11 Moji su dani k'o oduljena sjena, a ja se, gle, sušim poput trave.
Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle.
12 A ti, o Jahve, ostaješ dovijeka i tvoje ime kroza sva koljena.
Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem.
13 Ustani, smiluj se Sionu: vrijeme je da mu se smiluješ - sada je čas!
Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo jau ir laiks par viņu apžēloties, jo tas nospriestais laiks ir atnācis.
14 Jer milo je slugama tvojim kamenje njegovo, žale ruševine njegove.
Jo Tavi kalpi mīļo viņas akmeņus un žēlojās, ka tā guļ pīšļos.
15 Tad će se pogani bojati, Jahve, imena tvojega i svi kraljevi zemlje slave tvoje
Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,
16 kad Jahve opet sazda Sion, kad se pokaže u slavi svojoj,
Kad Tas Kungs Ciānu uztaisīs un parādīsies Savā godībā.
17 kad se osvrne na prošnju ubogih i ne prezre molitve njihove.
Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu.
18 Nek' se zapiše ovo za budući naraštaj, puk što nastane neka hvali Jahvu.
Lai tas top uzrakstīts pēcnākamiem, un tie ļaudis, kas vēl taps radīti, slavēs To Kungu.
19 Jer Jahve gleda sa svog uzvišenog svetišta, s nebesa na zemlju gleda
Jo Viņš skatās no Sava svēta augstuma, Tas Kungs lūko no debesīm uz zemi,
20 da čuje jauke sužnjeva, da izbavi smrti predane,
Ka Viņš dzird cietumnieku nopūšanos un atsvabina nāves bērnus;
21 da se na Sionu navijesti ime Jahvino i njegova hvala u Jeruzalemu
Ka Tā Kunga vārds top sludināts Ciānā un Viņa slava Jeruzālemē,
22 kad se narodi skupe i kraljevstva da služe Jahvi.
Kad tautas sapulcējās kopā un valstis, Tam Kungam kalpot.
23 Putem je istrošio sile moje, skratio mi dane.
Bet Viņš ir pazemojis ceļā manu spēku un paīsinājis manas dienas.
24 Rekoh: “Bože moj, nemoj me uzeti u sredini dana mojih! Kroza sva koljena traju godine tvoje.
Es saku: mans Dievs, neņem mani nost pusmūžā. Tavi gadi paliek līdz radu radiem.
25 U početku utemelji zemlju, i nebo je djelo ruku tvojih.
Senlaikus Tu esi nodibinājis zemi, un debesis ir Tavu roku darbs.
26 Propast će, ti ćeš ostati, sve će ostarjeti kao odjeća. Mijenjaš ih poput haljine i nestaju:
Tās zudīs, bet Tu pastāvēsi; tās sadils visas, kā drēbes; Tu tās pārvērtīsi kā drānas, un tās pārvērtīsies;
27 ti si uvijek isti - godinama tvojim nema kraja.
Bet Tu palieci tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.
28 Djeca će tvojih slugu živjeti u miru i potomstvo će njihovo trajati pred tobom.
Tavu kalpu bērni paliks, un viņu dzimums būs pastāvīgs Tavā priekšā.
