Job 6

1 A Job progovori i reče:

Ījabs atbildēja un sacīja:

2 “O, kad bi se jad moj izmjeriti mog'o, a nevolje moje stavit' na tezulju!

Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu!

3 Teže one jesu od sveg pijeska morskog, i stoga mi riječi zastraniti znaju.

Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld.

4 Strijele Svesilnoga u mojem su mesu, ljuti otrov njihov ispija mi dušu, Božje se strahote oborile na me.

Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani.

5 TÓa, kraj svježe trave njače li magarac, muče li goveče kraj punih jasala?

Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība?

6 Zar hranu bljutavu jedemo bez soli? Zar kakove slasti ima u bjelancu?

Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā?

7 Al' ono što mi se gadilo dotaći, to mi je sada sva hrana u bolesti.

Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība.

8 O, da bi se molba moja uslišala, da mi Bog ispuni ono čem se nadam!

Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu,

9 O, kada bi me Bog uništiti htio, kada bi mahnuo rukom da me satre!

Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut tas Savu roku izstieptu un mani satriektu!

10 Za mene bi prava utjeha to bila, klicati bih mog'o u mukama teškim što se ne protivljah odluci Svetoga.

Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus.

11 Zar snage imam da mogu čekati? Radi kakve svrhe da ja duže živim?

Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?

12 Zar je snaga moja k'o snaga kamena, zar je tijelo moje od mjedi liveno?

Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš?

13 Na što se u sebi osloniti mogu? Zar mi svaka pomoć nije uskraćena?

Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav visai pagalam?

14 Tko odbija milost bližnjemu svojemu, prezreo je strah od Boga Svesilnoga.

Izsamisušam žēlastības vajag no sava drauga, citādi tas arī tā Visuvarenā bijāšanu atmet.

15 Kao potok me iznevjeriše braća, kao bujice zimske svoje korito.

Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek;

16 Od leda mutne vode im se nadimlju, 'bujaju od snijega što se topit' stao;

Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, -

17 al u doba sušno naskoro presahnu, od žege ishlape tada iz korita.

Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas.

18 Karavane zbog njih skreću sa putova, u pustinju zađu i u njoj se gube.

Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd.

19 Karavane temske očima ih traže, putnici iz Šebe nadaju se njima.

Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji.

20 A kad do njih dođu, nađu se u čudu, jer su se u nadi svojoj prevarili.

Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami.

21 U ovom ste času i vi meni takvi: vidjeste strahotu pa se preplašiste.

Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties.

22 Rekoh li vam možda: 'Darujte mi štogod, poklonite nešto od svojega blaga;

Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma?

23 iz šake dušmanske izbavite mene, oslobodite me silnikova jarma?'

Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas?

24 Vi me poučite, pa ću ušutjeti, u čem je moj prijestup, pokažite meni.

Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies.

25 O, kako su snažne besjede iskrene! Al' kamo to vaši smjeraju prijekori?

Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana;

26 Mislite li možda prekoriti riječi? TÓa u vjetar ide govor očajnikov!

Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izsamisuša vārdi.

27 Nad sirotom kocku zar biste bacali i sa prijateljem trgovali svojim?

Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam.

28 U oči me sada dobro pogledajte, paz'te neću li vam slagati u lice.

Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu.

29 Povucite riječ! Kakve li nepravde! Povucite riječ, neporočan ja sam!

Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv.

30 Zar pakosti ima na usnama mojim? Zar nesreću svaku okusio nisam?

Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība?