Job 3

1 Napokon otvori Job usta i prokle dan svoj;

Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:

2 poče svoju besjedu i reče:

Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,

3 “O, ne bilo dana kad sam se rodio i noći što javi: 'Začeo se dječak!'

Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.

4 U crnu tminu dan taj nek se prometne! S visina se njega Bog ne spominjao, svjetlost sunčeva ne svijetlila mu više!

Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.

5 Mrak i sjena smrtna o nj se otimali, posvema ga tmina gusta prekrila, pomrčine dnevne stravom ga morile!

Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.

6 O, da bi ga tama svega presvojila, nek' se ne dodaje danima godine, nek' ne ulazi u brojenje mjeseci!

Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.

7 A noć ona bila žalosna dovijeka, ne čulo se u njoj radosno klicanje!

Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.

8 Prokleli je oni štono dan proklinju i Levijatana probudit' su kadri!

Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.

9 Pomrčale zvijezde njezina svanuća, zaludu se ona vidjelu nadala, i zorinih vjeđa ne gledala nigda!

Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.

10 Što mi od utrobe ne zatvori vrata da sakrije muku od mojih očiju!

Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.

11 Što nisam mrtav od krila materina, što ne izdahnuh izlazeć' iz utrobe?

Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?

12 Čemu su me dva koljena prihvatila i dojke dvije da me nejaka podoje?

Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?

13 U miru bih vječnom počivao sada, spavao bih, pokoj svoj bih uživao

Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,

14 s kraljevima i savjetnicima zemlje koji su sebi pogradili grobnice,

Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,

15 ili s knezovima, zlatom bogatima, što su kuće svoje srebrom napunili.

Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;

16 Ne bih bio - k'o nedonošče zakopano, k'o novorođenče što svjetla ne vidje.

Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.

17 Zlikovci se više ne obijeste ondje, iznemogli tamo nalaze počinka.

Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;

18 Sužnjeve na miru tamo ostavljaju: ne slušaju više poviku stražara.

Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;

19 Malen ondje leži zajedno s velikim, rob je slobodan od gospodara svoga.

Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.

20 Čemu darovati svjetlo nesretniku i život ljudima zagorčene duše

Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,

21 koji smrt ištu, a ona ne dolazi, i kao za blagom za njome kopaju?

Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,

22 Grobnom bi se humku oni radovali, klicali od sreće kad bi grob svoj našli.

Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -

23 Što će to čovjeku kom je put sakriven, koga je Bog sa svih strana zapriječio?

Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?

24 Zato videć' hranu, uzdahnuti moram, k'o voda se moji razlijevaju krici.

Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.

25 Obistinjuje se moje strahovanje, snalazi me, evo, čega god se bojah.

Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.

26 Pokoja ni mira meni više nema, u mukama mojim nikad mi počinka.”

Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.