Job 21
1 Job progovori i reče:
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 “Slušajte, slušajte dobro što ću reći, utjehu mi takvu barem udijelite.
Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.
3 Otrpite da riječ jednu ja izrečem, kad završim, tad se rugajte slobodno.
Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
4 Zar protiv čovjeka dižem ja optužbu? Kako da strpljenje onda ne izgubim?
Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
5 Pogledajte na me: užas će vas spopast', rukom ćete svoja zakloniti usta;
Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
6 pomislim li na to, prestravim se i sam i čitavim svojim tad protrnem tijelom.
Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
7 Zašto na životu ostaju zlikovci i, što su stariji, moćniji bivaju?
Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
8 Potomstvo njihovo s njima napreduje a izdanci im se množe pred očima.
Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
9 Strah nikakav kuće njihove ne mori i šiba ih Božja ostavlja na miru.
Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
10 Njihovi bikovi plode pouzdano, krave im se tele i ne jalove se.
Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
11 K'o jagnjad djeca im slobodno skakuću, veselo igraju njihovi sinovi.
Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
12 Oni pjevaju uz harfe i bubnjeve i vesele se uz zvukove svirale.
Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā. (Sheol h7585)
14 A govorili su Bogu: 'Ostavi nas, ne želimo znati za tvoje putove!
Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
15 TÓa tko je Svesilni da njemu služimo i kakva nam korist da ga zazivamo?'
Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu?
16 Zar svoju sreću u ruci ne imahu, makar do Njega ne drže ništa oni?
(Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
17 Zar se luč opakog kada ugasila? Zar se na njega oborila nesreća? Zar mu u gnjevu svom On skroji sudbinu?
Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
18 Zar je kao slama na vjetru postao, kao pljeva koju vihor svud raznosi?
Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
19 Hoće l' ga kaznit' Bog u njegovoj djeci? Ne, njega nek' kazni da sam to osjeti!
Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
20 Vlastitim očima nek' rasap svoj vidi, neka se napije srdžbe Svesilnoga!
Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības.
21 TÓa što poslije smrti on za dom svoj mari kad će se presjeć' niz njegovih mjeseci?
Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
22 Ali tko će Boga učiti mudrosti, njega koji sudi najvišim bićima?
Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
23 Jedan umire u punom blagostanju, bez briga ikakvih, u potpunom miru,
Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
24 bokova od pretiline otežalih i kostiju sočne moždine prepunih.
Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
25 A drugi umire s gorčinom u duši, nikad nikakve ne okusivši sreće.
Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
26 Obojica leže zajedno u prahu, crvi ih jednako prekrivaju oba.
Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
27 O, znam dobro kakve vaše su namjere, kakve zlosti protiv mene vi snujete.
Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
28 Jer pitate: 'Gdje je kuća plemićeva, šator u kojem stanovahu opaki?'
Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
29 Niste li na cesti putnike pitali, zar njihovo svjedočanstvo ne primate:
Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
30 'Opaki je u dan nesreće pošteđen i u dan Božje jarosti veseo je.'
Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
31 Al' na postupcima tko će mu predbacit' i tko će mu vratit' što je počinio?
Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
32 A kad ga na kraju na groblje odnesu, na grobni mu humak postavljaju stražu.
Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
33 Lake su mu grude zemlje u dolini dok za njime ide čitavo pučanstvo.
Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
34 O, kako su vaše utjehe isprazne! Kakva su prijevara vaši odgovori!”
Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
