Propovjednik 3

1 Sve ima svoje doba i svaki posao pod nebom svoje vrijeme.

Katram darbam ir nolikts laiks un katram nodomam apakš debess ir savs brīdis.

2 Vrijeme rađanja i vrijeme umiranja; vrijeme sađenja i vrijeme čupanja posađenog.

Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt un savs laiks dēstīto ravēt.

3 Vrijeme ubijanja i vrijeme liječenja; vrijeme rušenja i vrijeme građenja.

Savs laiks nokaut un savs laiks dziedināt, savs laiks nolauzt un savs laiks uzcelt.

4 Vrijeme plača i vrijeme smijeha; vrijeme tugovanja i vrijeme plesanja.

Savs laiks raudāt un savs laiks smieties, savs laiks vaidēt un savs laiks diet.

5 Vrijeme bacanja kamenja i vrijeme sabiranja kamenja; vrijeme grljenja i vrijeme kad se ostavlja grljenje.

Savs laiks akmeņus mest un savs laiks akmeņus kraut, savs laiks apkampt un savs laiks šķirties.

6 Vrijeme traženja i vrijeme gubljenja; vrijeme čuvanja i vrijeme odbacivanja.

Savs laiks meklēt un savs laiks zaudēt, savs laiks glabāt un savs laiks nomest.

7 Vrijeme deranja i vrijeme š§ijenja; vrijeme šutnje i vrijeme govorenja.

Savs laiks saplēst un savs laiks sašūt, savs laiks klusu ciest un savs laiks runāt.

8 Vrijeme ljubljenja i vrijeme mržnje; vrijeme rata i vrijeme mira.

Savs laiks mīlēt un savs laiks nīdēt, savs laiks karam un savs laiks mieram.

9 Koja je posleniku korist od njegovih napora?

Kāds labums strādniekam no sava pūliņa?

10 Razmišljam o mučnoj zadaći što je Bog zadade sinovima ljudskim.

Es esmu redzējis grūtumu, ko Dievs cilvēku bērniem uzlicis, ar to mocīties.

11 Sve što on čini prikladno je u svoje vrijeme; ali iako je dopustio čovjeku uvid u vjekove, čovjek ne može dokučiti djela koja Boga čini od početka do kraja.

Viņš visu jauki ir darījis savā laikā; pat mūžību viņš licis viņu sirdīs; tik cilvēks nevar izprast Dieva darbu, ne viņa iesākumu, ne galu.

12 Znam da nije druge sreće čovjeku osim da se veseli i čini dobro za svojega života.

Es samanīju, ka priekš viņiem nekas nav labāks, nekā priecāties un labu darīt savā laikā,

13 I kad čovjek jede i pije i uživa u svojem radu, i to je Božji dar.

Un ka ikkatrs cilvēks ēd un dzer un ko laba bauda pie visa sava pūliņa: tā ir Dieva dāvana.

14 I znam da sve što Bog čini, čini za stalno. Tome se ništa dodati ne može niti mu se može oduzeti; a Bog čini tako da ga se boje.

Es zinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi, tam neko nevar pielikt nedz no tā ko atraut, un Dievs to dara, lai Viņu bīstas.

15 Što biva, već bijaše, i što će biti, već je bilo; a Bog obnavlja što je prohujalo.

Kas jau bijis, tas tagad ir, un kas vēl būs, tas jau bijis; un Dievs atjauno to, kas bija pagājis.

16 Još vidim kako pod suncem umjesto pravice vlada nepravda i umjesto pravednika zločinac.

Un es vēl pasaulē esmu redzējis tiesas vietu, - tur bija bezdievība, un taisnības vietu, - tur bija bezdievība.

17 Zato rekoh u sebi: “Bog će suditi i pravedniku i zločincu, jer ovdje ima vrijeme za svaku namjeru i čin.”

Es sacīju savā sirdi: Dievs tiesās taisno un bezdievīgo; jo katram nodomam ir tur savs laiks, un visi darbi (taps tiesāti).

18 Još rekoh u sebi: “Ljudi se ponašaju tako da Bog može pokazati kakvi su uistinu, da su jedni drugima poput zvijeri.”

Es sacīju savā sirdī: tas ir cilvēku bērnu dēļ, Dievs tos grib pārbaudīt un tiem rādīt, ka tie paši par sevi ir kā lopi.

19 Jer zaista, kob ljudi i zvijeri jedna je te ista. Kako ginu oni, tako ginu i one; i dišu jednakim dahom, i čovjek ničim ne nadmašuje zvijer, jer sve je ispraznost.

Jo kāds cilvēku bērnu liktenis, tāds lopu liktenis; tiem ir viens liktenis: kā viens mirst, tā otrs mirst, - tiem visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār lopiem; jo viss ir niecība.

20 I jedni i drugi odlaze na isto mjesto; svi su postali od praha i u prah se vraćaju.

Visi noiet vienā vietā, visi ir no pīšļiem un visi griežas atpakaļ pīšļos.

21 Tko zna da li dah ljudski uzlazi gore, a dah zvijeri silazi dolje k zemlji?

Kas pārmana cilvēku bērnu dvašu, vai tā augšup iet, un lopu dvašu, vai tā lejup nokāpj?

22 Uviđam da čovjeku druge sreće nema osim radosti u svome djelu, jer to je ljudska sudbina. A tko će ga dovesti do toga da dozna što će biti poslije njega?

Tādēļ es redzēju, ka nekas nav labāks, nekā ka cilvēks priecājās pie sava darba; jo tā ir viņa daļa. Jo kas viņu vedīs tai vietā, kur tas varētu redzēt, kas pēc viņa notiks?