Marku 5
1 I doðoše preko mora u okolinu Gadarinsku.
Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
2 I kad iziðe iz laðe, odmah ga srete èovjek s duhom neèistijem,
Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;
3 Koji življaše u grobovima i niko ga ne mogaše svezati ni verigama;
Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
4 Jer je mnogo puta bio metnut u puta i u verige, pa je iskidao verige i puta izlomio; i niko ga ne mogaše ukrotiti.
Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
5 I jednako dan i noæ bavljaše se u grobovima i u gorama vièuæi i bijuæi se kamenjem.
Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.
6 A kad vidje Isusa izdaleka, poteèe i pokloni mu se.
Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē
7 I povikavši iza glasa reèe: šta je tebi do mene, Isuse sine Boga višnjega? Zaklinjem te Bogom, ne muèi me.
Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!”
8 Jer mu govoraše: iziði, duše neèisti, iz èovjeka.
Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.”
9 I pitaše ga: kako ti je ime? I odgovori mu: legeon mi je ime; jer nas je mnogo.
Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.”
10 I moliše ga mnogo da ih ne šalje iz one okoline.
Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.
11 A ondje po brijegu pasijaše veliki krd svinja.
Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos.
12 I moliše ga svi ðavoli govoreæi: pošlji nas u svinje da u njih uðemo.
Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.”
13 I dopusti im Isus odmah. I izišavši duhovi neèisti uðoše u svinje; i navali krd s brijega u more; a bijaše ih oko dvije hiljade: i potopiše se u moru.
Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā.
14 A svinjari pobjegoše, i javiše u gradu i po selima. I iziðoše ljudi da vide šta je bilo.
Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
15 I doðoše k Isusu, i vidješe bijesnoga u kome je bio legeon gdje sjedi obuèen i pametan; i uplašiše se.
Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16 A oni što su vidjeli kazaše im šta bi od bijesnoga i od svinja.
Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
17 I poèeše ga moliti da ide iz njihovijeh krajeva.
Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
18 I kad uðe u laðu, moljaše ga onaj što je bio bijesan da bude s njim.
Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.
19 A Isus ne dade mu, veæ mu reèe: idi kuæi svojoj k svojima i kaži im šta ti Gospod uèini, i kako te pomilova.
Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.”
20 I otide i poèe pripovijedati u Deset Gradova šta mu uèini Isus; i svi se divljahu.
Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
21 I kad prijeðe Isus u laði opet na onu stranu, skupi se narod mnogi oko njega; i bješe kraj mora.
Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.
22 I gle, doðe jedan od starješina zbornièkijeh po imenu Jair; i vidjevši ga pade pred noge njegove.
Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām,
23 I moljaše ga vrlo govoreæi: kæi je moja na smrti; da doðeš i da metneš na nju ruke da ozdravi i živi.
Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”
24 I poðe s njim; i za njim iðaše naroda mnogo i turkahu ga.
Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda.
25 I žena nekakva koja je dvanaest godina bolovala od teèenja krvi
Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga.
26 I veliku muku podnijela od mnogijeh ljekara, i potrošila sve što je imala, i ništa joj nijesu pomogli, nego još gore naèinili,
Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.
27 Kad je èula za Isusa, doðe u narodu sastrag, i dotaèe se haljine njegove.
Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.
28 Jer govoraše: ako se samo dotaknem haljina njegovijeh ozdraviæu.
Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”
29 I odmah presahnu izvor krvi njezine, i osjeti u tijelu da ozdravi od bolesti.
Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta.
30 I odmah Isus osjeti u sebi silu što iziðe iz njega, i obazrevši se na narod reèe: ko se to dotaèe mojijeh haljina?
Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”
31 I rekoše mu uèenici njegovi: vidiš narod gdje te turka, pa pitaš: ko se dotaèe mene?
Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”
32 I on se obziraše da vidi onu koja to uèini.
Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
33 A žena uplašivši se drktaše, i znajuæi što joj se dogodi, doðe i kleèe pred njim, i kaza mu svu istinu.
Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica.
34 A on reèe joj: kæeri! vjera tvoja pomože ti; idi s mirom, i budi zdrava od bolesti svoje.
Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.”
35 Još on govoraše, a doðoše od starješine zbornièkoga govoreæi: kæi tvoja umrije; šta veæ trudiš uèitelja?
Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini.”
36 A Isus odmah èuvši rijeè što rekoše reèe starješini: ne boj se, samo vjeruj.
Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!”
37 I ne dade za sobom iæi nikome osim Petra i Jakova i Jovana brata Jakovljeva.
Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38 I doðe u kuæu starješine zbornièkoga, i vidje vrevu i plaè i jauk veliki.
Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
39 I ušavši reèe im: šta ste uzavreli te plaèete? Djevojka nije umrla, nego spava.
Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.”
40 I potsmijevahu mu se. A on istjeravši sve uze oca djevojèina i mater i koji bijahu s njim, i uðe gdje ležaše djevojka.
Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.
41 I uzevši djevojku za ruku reèe joj: Talita kumi, koje znaèi: djevojko, tebi govorim, ustani.
Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!”
42 I odmah usta djevojka i hoðaše; a bješe od dvanaest godina. I zaèudiše se èudom velikijem.
Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.
43 I zaprijeti im vrlo da niko ne dozna za to, i reèe: podajte joj nek jede.
Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
