Jov 34
1 Još govori Elijuj i reèe:
Un Elihus atbildēja un sacīja:
2 Èujte, mudri, besjedu moju, i razumni poslušajte me.
Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis;
3 Jer uho poznaje besjedu kao što grlo kuša jelo.
Jo auss pārbauda vārdus, tā kā mute bauda barību.
4 Razberimo što je pravo, izvidimo meðu sobom što je dobro.
Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi.
5 Jer Jov reèe: pravedan sam, a Bog odbaci moju pravdu.
Jo Ījabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu.
6 Hoæu li lagati za svoju pravdu? strijela je moja smrtna, a bez krivice.
Lai gan man taisnība, mani tura par melkuli, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies.
7 Koji je èovjek kao Jov da kao vodu pije potsmijeh?
Kur ir gan cilvēks, kā Ījabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni,
8 I da se druži s onima koji èine bezakonje, i da hodi s bezbožnijem ljudima?
Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem?
9 Jer reèe: ne pomaže èovjeku da ugaða Bogu.
Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu.
10 Zato, ljudi razumni, poslušajte me; daleko je od Boga zloæa i nepravda od svemoguæega.
Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un tas Visuvarenais netaisns.
11 Jer po djelu plaæa èovjeku i daje svakome da naðe prema putu svojemu.
Jo Viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma.
12 Doista Bog ne radi zlo i svemoguæi ne izvræe pravde.
Patiesi, Dievs nedara ļauna, un tas Visuvarenais nepārgroza tiesu!
13 Ko mu je predao zemlju? i ko je uredio vasiljenu?
Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne Viņam, un kas ir radījis visu zemi?
14 Kad bi na nj okrenuo srce svoje, uzeo bi k sebi duh njegov i dihanje njegovo;
Ja Viņš Savu sirdi grieztu uz Sevi pašu vien, un Savu garu un Savu dvašu ņemtu pie Sevis:
15 Izginulo bi svako tijelo, i èovjek bi se povratio u prah.
Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem.
16 Ako si dakle razuman, èuj ovo: slušaj glas rijeèi mojih.
Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi.
17 Može li vladati onaj koji mrzi na pravdu? hoæeš li osuditi onoga koji je najpravedniji?
Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt to Vistaisnāko?
18 Kaže li se caru: nitkove! i knezovima: bezbožnici?
Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi;
19 Akamoli onomu koji ne gleda knezovima ko su, niti u njega vrijedi više bogati od siromaha, jer su svi djelo ruku njegovijeh.
Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs.
20 Umiru zaèas, i u po noæi uskoleba se narod i propadne, i odnese se jaki bez ruke ljudske.
Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku.
21 Jer su oèi njegove obraæene na putove èovjeèije i vidi sve korake njegove.
Jo Viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un Viņš redz visus viņa soļus.
22 Nema mraka ni sjena smrtnoga gdje bi se sakrili koji èine bezakonje.
Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties.
23 Jer nikome ne odgaða kad doðe da se sudi s Bogom.
Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā.
24 Satire jake nedokuèljivo, i postavlja druge na njihovo mjesto.
Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā.
25 Jer zna djela njihova, i dok obrati noæ, satru se.
Tāpēc ka Viņš zina viņu darbus, Viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti.
26 Kao bezbožne razbija ih na vidiku.
Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz.
27 Jer otstupiše od njega i ne gledaše ni na koje putove njegove;
Tāpēc ka tie no Viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus Viņa ceļus.
28 Te doðe do njega vika siromahova, i èu viku nevoljnijeh.
Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie Viņa, un bēdīgā kliegšanu Viņš paklausīja.
29 Kad on umiri, ko æe uznemiriti? i kad on sakrije lice, ko æe ga vidjeti? i to biva i narodu i èovjeku,
Kad Viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad Viņš Savu vaigu apslēpj, kas Viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku,
30 Da ne bi carovao licemjer, da ne bi bilo zamke narodu.
Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem.
31 Zaista, treba kazati Bogu: podnosio sam, neæu više griješiti.
Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu.
32 A što ne vidim, ti me nauèi; ako sam èinio nepravdu, neæu više.
Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu.
33 Eda li æe po tebi plaæati, jer tebi nije po volji, jer ti biraš a ne on? Ako znaš što, govori.
Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt!
34 Ljudi æe razumni sa mnom kazati, i mudar æe èovjek pristati,
Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies:
35 Da Jov ne govori razumno, i da rijeèi njegove nijesu mudre.
Ījabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri.
36 Oèe moj, neka se Jov iskuša do kraja, što odgovara kao zli ljudi.
Kaut Ījabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis.
37 Jer domeæe na grijeh svoj bezakonje, pljeska rukama meðu nama, i mnogo govori na Boga.
Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret to stipro Dievu. -
