Jaņa Atklāsmes Grāmata 14

1 Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm.

2 Un es dzirdēju balsi no debesīm kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un tā balss, ko es dzirdēju, bija tā kā koklētāji koklē uz savām koklēm.

3 Un tie dziedāja kā jaunu dziesmu tā goda krēsla priekšā un to četru dzīvo un to vecaju priekšā, un neviens nevarēja to dziesmu mācīties, kā vien tie simt četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no pasaules.

4 Šie ir, kas ar sievām nav apgānījušies; jo tie ir šķīsti; šie ir, kas Tam Jēram staigā pakaļ, uz kurieni Tas iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Tam Jēram.

5 Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.

6 Un es redzēju citu eņģeli debes' vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm. (aiōnios g166)

7 Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus.

8 Un cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.

9 Un cits eņģelis, tas trešais, tiem nāca pakaļ sacīdams ar stipru balsi: ja kas to zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem to zīmi pie savas pieres un pie savas rokas,

10 Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru to svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā.

11 Un tie dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas to zvēru un viņa bildi pielūdz, un ja kas viņa vārda zīmi pieņem. (aiōn g165)

12 Še ir to svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.

13 Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir tie mirušie, kas iekš Tā Kunga mirst no šī brīža. Tiešām, Tas Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada.

14 Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu cirpi rokā.

15 Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz To, kas uz tā padebeša sēdēja: cērt ar Savu cirpi un pļauj; jo tā pļaušanas stunda Tev ir nākusi, tāpēc ka tas pļaujamais virs zemes ir ienācies.

16 Un Tas, kas uz tā padebeša sēdēja, ar Savu cirpi cirta uz zemi, un zeme tapa pļauta.

17 Un cits eņģelis nāca no Tā Dieva nama, kas ir debesīs, un tam bija arīdzan asa cirpe.

18 Un cits eņģelis nāca no tā altāra, tam bija vara pār uguni, un tas sauca ar lielu saukšanu uz to, kam tā asā cirpe bija, sacīdams: cērt ar savu aso cirpi un nogriez vīna ķekarus no zemes vīna koka, jo viņa ogas ir ienākušās.

19 Un tas eņģelis cirta ar savu cirpi uz zemi un nogrieza ogas no zemes vīna koka un meta tās tai lielā Dieva dusmības vīna spaidā.

20 Un tas vīna spaids tapa mīts ārpus pilsētas, un no tā vīna spaida nāca asinis līdz zirgu iemauktiem pie tūkstoš un sešsimt birzumiem.