Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
A maskil of Asaph. My people, attend to my teaching: bend your ears to the words of my mouth,
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
as I open my mouth in a poem on the riddling story of the past.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
What we have heard and known, and what our ancestors have told us,
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
we will not hide from their children. We will tell to the next generation the praises and might of the Lord, and the wonders that he has done.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
He set up a testimony in Jacob, a law he appointed in Israel, which he commanded our ancestors to make known to their children,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
that the next generation should know it, that the children yet to be born should arise and tell their children;
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
that in God they might put their confidence, and not forget God’s works; but that they might keep his commandments,
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
and not be like their ancestors, a generation defiant and stubborn, a generation with heart unsteady, and spirit unfaithful towards God.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Ephraimites, armed bowmen, turned back in the day of battle.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
They did not keep God’s covenant, they refused to walk in his law.
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
They forgot what he had done, and the wonders he had shown them.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
He did wonders before their ancestors in the country of Zoan in Egypt.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Through the sea which he split he brought them, making waters stand up like a heap;
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
he led them by day with a cloud, all the night with a light of fire.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
From the rocks which he split in the wilderness, he gave them to drink as of ocean’s abundance.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
He brought streams out of the rock, and made water run down like rivers.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Yet they still went on sinning against him, they defied the Most High in the desert.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
They wilfully challenged God, demanding the food that they longed for.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
‘Is God able,’ such was their challenge, ‘to spread in the desert a table?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
From the rock that he struck there gushed water, and torrents that overflowed; but can he also give bread, or provide his people with meat?’
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
When the Lord heard this, he was furious, and fire was kindled on Jacob, anger flared up against Israel.
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
For they put no trust in God, no confidence in his help.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
So he summoned the clouds above; and, opening the doors of heaven,
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
he rained manna upon them for food, and grain of heaven he gave them.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Everyone ate the bread of angels; he sent them food to the full.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
He launched the east wind in the heavens, and guided the south by his power.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
He rained meat upon them like dust, winged bird like the sand of the sea.
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
In the midst of their camp he dropped it, all around their tents.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
They ate and were more than filled; he had brought them the thing they desired.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
But the thing they desired became loathsome: while their food was still in their mouths,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
the wrath of God rose against them. He slew the stoutest among them, and laid low the young men of Israel.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Yet for all this they sinned yet more, and refused to believe in his wonders.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
So he ended their days in a breath, and their years in sudden dismay.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
When he slew them, then they sought after him, they turned and sought God with diligence.
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
They remembered that God was their rock, and the Most High God their redeemer.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
But they flattered him with their mouth, and lied to him with their tongue.
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
Their heart was not steady with him, they were faithless to his covenant.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
But he is full of pity: he pardons sin and destroys not. Often he turns his anger away, without stirring his wrath at all.
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
So he remembered that they were but flesh, breath that passes and does not return.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
But how often they rebelled in the desert, and caused him grief in the wilderness,
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
tempting God again and again, provoking the Holy One of Israel.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
They did not remember his strength, nor the day he redeemed from the foe,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
how he set his signs in Egypt, in the country of Zoan his wonders.
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
He turned their canals into blood, their streams undrinkable.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
He sent forth flies, which devoured them; frogs, too, which destroyed them.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
Their crops he gave to the caterpillar, and the fruits of their toil to the locust.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
He slew their vines with hail, and their sycamore trees with frost.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
He delivered their cattle to the hail, and their flocks to bolts of fire.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
He let loose his hot anger among them, fury and wrath and distress, a band of destroying angels.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
He cleared a path for his anger, did not spare them from death, but gave them over to pestilence.
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
He struck down all the firstborn in Egypt, the first fruits of their strength in the tents of Ham.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
He led forth his people like sheep, he was guide to his flock in the desert.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Securely he led them, and free from fear, while their foes were drowned in the sea.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
To his holy realm he brought them, to the mountain his right hand had purchased.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
He drove out the nations before them, and allotted their land for possession, and their tents for Israel to live in.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Yet they tempted and angered the Most High God, they did not observe his decrees.
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
They drew back, false like their ancestors; they failed like a treacherous bow.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Their shrines stirred him to anger, their idols moved him to jealousy.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
When God heard of this, he was furious, and he spurned Israel utterly.
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
He abandoned his home in Shiloh, the tent he had pitched among people.
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
He gave his strength up to captivity, his glory to the hands of the foe.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
He gave his people to the sword, he was furious with his own.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Fire devoured their young men, and their maidens had no marriage-song.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Their priests fell by the sword, and their widows could not weep.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Then the Lord awoke as from sleep, like a warrior flushed with wine;
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
and he beat back his foes, putting them to perpetual scorn.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
He disowned the tent of Joseph, he rejected the tribe of Ephraim;
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
but he chose the tribe of Judah, Mount Zion, which he loves.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
And he built like the heights his sanctuary, like the earth which he founded forever.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
And he chose David his servant, taking him from the sheepfolds.
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
From the mother-ewes he brought him, to be shepherd to Jacob his people, and to Israel his inheritance.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
With upright heart did he shepherd them, and with skilful hands did he guide them.
