Psalmi 77

1 Azava dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani.

Glas moj ide k Bogu, i ja prizivljem njega; glas moj ide k Bogu, i on æe me uslišiti.

2 Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.

U dan tuge svoje tražih Gospoda; noæu je ruka moja podignuta, i ne spušta se; duša moja neæe da se utješi.

3 Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela)

Pominjem Boga, i uzdišem; razmišljam, i trne duh moj.

4 Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt.

Držim oèi svoje da su budne; klonuo sam, i ne mogu govoriti.

5 Es pieminu vecos laikus, senos gadus,

Prebrajam stare dane i godine od vijekova.

6 Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu.

Opominjem se pjesama svojih noæu; razgovaram se sa srcem svojim, i ispitujem duh svoj:

7 Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs?

“Zar æe se dovijeka gnjeviti na nas Gospod, i neæe više ljubiti?

8 Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem?

Zar je zasvagda prestala milost njegova, i rijeè se prekinula od koljena na koljeno?

9 Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela)

Zar je zaboravio milostiv biti i u gnjevu zatvorio milosrðe svoje?”

10 Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt.

I rekoh: žalosna je za mene ova promjena desnice višnjega.

11 Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem.

Pamtim djela Gospodnja; pamtim preðašnje èudo tvoje.

12 Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari.

Mislio sam o svijem djelima tvojim, razmišljao o radnji tvojoj;

13 Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs?

Bože! put je tvoj svet; koji je Bog tako velik kao Bog naš?

14 Tu esi tas stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā.

Ti si Bog, koji si èinio èudesa, pokazivao silu svoju meðu narodima;

15 Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela)

Mišicom si odbranio narod svoj, sinove Jakovljeve i Josifove.

16 Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja.

Vidješe te vode, Bože, vidješe te vode, i ustreptaše, i bezdane se zadrmaše.

17 Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās.

Iz oblaka lijaše voda, oblaci davahu glas, i strijele tvoje leæahu.

18 Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.

Grmljahu gromovi tvoji po nebu; munje tvoje sijevahu po vasiljenoj, zemlja se tresijaše i njihaše.

19 Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas.

Po moru bijaše put tvoj, i staze tvoje po velikoj vodi, i trag tvoj ne poznavaše se.

20 Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu.

Vodio si narod svoj kao ovce rukom Mojsijevom i Aronovom.