Psalmi 60

1 Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: „lilija ir liecība“; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums.

For the leader. On shushan eduth. A michtam of David (for teaching), when he fought with Aram-naharaim and Aram-zobah, and Joab returned and defeated twelve thousand Edomites in the Valley of Salt. O God, you have spurned and broken us, routing us in your wrath – restore us!

2 Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās.

You have shaken the land and cleft it; heal its tottering breaches.

3 Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis.

You have made your people drink hardship, and given us wine of reeling.

4 Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela)

You have given those who fear you a banner, a rallying-place from the bow, (Selah)

5 Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs!

for the rescue of your beloved. Save by your right hand and answer us.

6 Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju.

God did solemnly swear: ‘As victor will I divide Shechem, and mete out the valley of Succoth.

7 Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis.

Mine is Gilead, mine is Manasseh, Ephraim is the defence of my head, Judah my sceptre of rule,

8 Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedzi par Mani!

Moab the pot that I wash in, Edom – I cast my shoe over it, I shout o’er Philistia in triumph.’

9 Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam?

O to be brought to the fortified city! O to be led into Edom!

10 Vai ne tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku?

Have you not spurned us, O God? You do not march forth with our armies.

11 Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas.

Grant us help from the foe, for human help is worthless.

12 Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus.

With God we shall yet do bravely: he himself will tread down our foes.