Psalmi 22

1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.

Bože, Bože moj! zašto si me ostavio udaljivši se od spasenja mojega, od rijeèi vike moje?

2 Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.

Bože moj! vièem danju, a ti me ne slušaš, i noæu, ali nemam mira.

3 Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.

Sveti, koji živiš u pohvalama Izrailjevim!

4 Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.

U tebe se uzdaše oci naši, uzdaše se, i ti si ih izbavljao.

5 Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.

Tebe prizivaše, i spasavaše se; u tebe se uzdaše, i ne ostajaše u sramoti.

6 Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.

A ja sam crv, a ne èovjek; potsmijeh ljudima i rug narodu.

7 Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:

Koji me vide, svi mi se rugaju, razvaljuju usta, mašu glavom,

8 Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.

I govore: oslonio se na Gospoda, neka mu pomože, neka ga izbavi, ako ga miluje.

9 Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.

Ta, ti si me izvadio iz utrobe; ti si me umirio na sisi matere moje.

10 Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.

Za tobom pristajem od roðenja, od utrobe matere moje ti si Bog moj.

11 Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.

Ne udaljuj se od mene; jer je nevolja blizu, a nema pomoænika.

12 Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.

Opteèe me mnoštvo telaca; jaki volovi Vasanski opkoliše me;

13 Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.

Razvališe na me usta svoja. Lav je gladan lova i rièe.

14 Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.

Kao voda razlih se; rasuše se sve kosti moje; srce moje posta kao vosak, rastopilo se u meni.

15 Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,

Sasuši se kao crijep krjepost moja, i jezik moj prionu za grlo, i u prah smrtni meæeš me.

16 Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.

Opkoliše me psi mnogi; èeta zlikovaca ide oko mene, probodoše ruke moje i noge moje.

17 Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.

Mogao bih izbrojiti sve kosti svoje. Oni gledaju, i od mene naèiniše stvar za gledanje.

18 Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.

Dijele haljine moje meðu sobom, i za dolamu moju bacaju ždrijeb.

19 Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.

Ali ti, Gospode, ne udaljuj se. Silo moja, pohitaj mi u pomoæ.

20 Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.

Izbavi od maèa dušu moju, od psa jedinicu moju.

21 Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.

Saèuvaj me od usta lavovijeh, i od rogova bivolovih, èuvši, izbavi me.

22 Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.

Kazujem ime tvoje braæi; usred skupštine hvaliæu te.

23 Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.

Koji se bojite Gospoda, hvalite ga. Sve sjeme Jakovljevo! poštuj ga. Boj ga se, sve sjeme Izrailjevo!

24 Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.

Jer se ne ogluši molitve ništega niti je odbi; ne odvrati od njega lica svojega, nego ga usliši kad ga zazva.

25 No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.

Tebe æu hvaliti na skupštini velikoj; zavjete svoje svršiæu pred onima koji se njega boje.

26 Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.

Neka jedu ubogi i nasite se, i neka hvale Gospoda koji ga traže; živo da bude srce vaše dovijeka.

27 Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.

Opomenuæe se i obratiæe se ka Gospodu svi krajevi zemaljski, i pokloniæe se pred njim sva plemena neznabožaèka.

28 Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.

Jer je Gospodnje carstvo; on vlada narodima.

29 Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.

Ješæe i pokloniæe se svi pretili na zemlji; pred njim æe pasti svi koji slaze u prah, koji ne mogu saèuvati duše svoje u životu.

30 Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;

Sjeme æe njihovo služiti njemu. Kazivaæe se za Gospoda rodu potonjemu.

31 Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.

Doæi æe, i kazivaæe pravdu njegovu ljudima njegovijem, koji æe se roditi; jer je on uèinio ovo.