Psalmi 147

1 Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās.

Hvalite Gospoda, jer je slatko pjevati Boga našega, jer blagome prilikuje hvala.

2 Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti.

Gospod zida Jerusalim, sabira rasijane sinove Izrailjeve;

3 Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.

Iscjeljuje one koji su skrušena srca, i lijeèi tuge njihove;

4 Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam.

Izbraja mnoštvo zvijezda, i sve ih zove imenom.

5 Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama.

Velik je Gospod naš i velika je krjepost njegova, i razumu njegovu nema mjere.

6 Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei.

Prihvata smjerne Gospod, a bezbožne ponižava do zemlje.

7 Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm!

Redom pjevajte Gospodu hvalu, udarajte Bogu našemu u gusle.

8 Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem;

On zastire nebo oblacima, sprema zemlji dažd, èini te raste na gorama trava;

9 Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc.

Daje stoci piæu njezinu, i vraniæima, koji vièu k njemu.

10 Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli.

Ne mari za silu konjsku, niti su mu mili kraci èovjeèiji.

11 Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību.

Mili su Gospodu oni koji ga se boje, koji se uzdaju u milost njegovu.

12 Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna.

Slavi, Jerusalime, Gospoda; hvali Boga svojega, Sione!

13 Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā.

Jer on utvrðuje prijevornice vrata tvojih, blagosilja sinove tvoje u tebi.

14 Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem.

Ograðuje meðe tvoje mirom, nasiæava te jedre pšenice.

15 Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos.

Šalje govor svoj na zemlju, brzo teèe rijeè njegova.

16 Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus.

Daje snijeg kao vunu, sipa inje kao pepeo.

17 Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma?

Baca grad svoj kao zalogaje, pred mrazom njegovijem ko æe ostati?

18 Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek.

Pošlje rijeè svoju, i sve se raskravi; dune duhom svojim, i poteku vode.

19 Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,

On je javio rijeè svoju Jakovu, naredbe i sudove svoje Izrailju.

20 Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja!

Ovo nije uèinio nijednome drugom narodu, i sudova njegovijeh oni ne znaju. Aliluja!