Nechemijas 13

1 Tai dienā Mozus grāmatā lasīja priekš ļaužu ausīm un tur atrada rakstītu, ka Amoniešiem un Moabiešiem ne mūžam nebūs nākt Dieva draudzē,

On that day they read in the book of Moses in the audience of the people; and therein was found written, that an Ammonite and a Moabite should not enter into the assembly of God for ever;

2 Tāpēc ka viņi nebija nākuši pretī Israēla bērniem ar maizi un ar ūdeni, bet pret tiem bija derējuši Bileāmu, viņus nolādēt, lai gan mūsu Dievs lāstu pārvērta par svētību.

because they met not the children of Israel with bread and with water, but hired Balaam against them, to curse them: howbeit our God turned the curse into a blessing.

3 Tad notikās, ka šo bauslību dzirdot tie visus svešiniekus atšķīra no Israēla.

And it came to pass, when they had heard the law, that they separated from Israel all the mixed multitude.

4 Un priesteris Elijašibs, kas bija iecelts pār mūsu Dieva nama kambari, papriekš bija sadraudzējies ar Tobiju,

Now before this, Eliashib the priest, who was appointed over the chambers of the house of our God, being allied unto Tobiah,

5 Un viņam bija taisījis lielu kambari, kur tie papriekš bija nolikuši ēdamo upuri, vīraku un rīkus un labības, vīna un eļļas desmitos, kas kļuva nodoti priekš levitiem un dziedātājiem un vārtu sargiem, līdz ar priesteru cilājamo upuri.

had prepared for him a great chamber, where aforetime they laid the meal offerings, the frankincense, and the vessels, and the tithes of the corn, the wine, and the oil, which were given by commandment to the Levites, and the singers, and the porters; and the heave offerings for the priests.

6 Bet viss tas notika, kamēr es Jeruzālemē nebiju; jo Artakserksus, Bābeles ķēniņa, trīsdesmit otrā gadā es nācu pie ķēniņa, un pēc kāda laika es to no ķēniņa izlūdzos.

But in all this [time] I was not at Jerusalem: for in the two and thirtieth year of Artaxerxes king of Babylon I went unto the king, and after certain days asked I leave of the king:

7 Kad es nu nācu uz Jeruzālemi un samanīju to ļaunumu, ko Elijašibs priekš Tobijas bija darījis, viņam kambari taisīdams Dieva nama pagalmos,

and I came to Jerusalem, and understood of the evil that Eliashib had done for Tobiah, in preparing him a chamber in the courts of the house of God.

8 Tad tas man ļoti rieba, un es izmetu visas Tobijas nama lietas no tā kambara ārā.

And it grieved me sore: therefore I cast forth all the household stuff of Tobiah out of the chamber.

9 Es arī pavēlēju, to kambari šķīstīt, un es atkal tur ienesu Dieva nama rīkus ar ēdamo upuri un vīraku.

Then I commanded, and they cleansed the chambers: and thither brought I again the vessels of the house of God, with the meal offerings and the frankincense.

10 Es arī samanīju, ka levitiem viņu daļa nebija dota, tā ka leviti un dziedātāji, kas to darbu darījuši, bija aizmukuši ikkatrs uz savu tīrumu.

And I perceived that the portions of the Levites had not been given them; so that the Levites and the singers, that did the work, were fled every one to his field.

11 Tad es bāros ar tiem virsniekiem un sacīju: kāpēc Dieva nams ir atstāts? Un es tos sapulcināju un tos atkal iecēlu viņu vietā.

Then contended I with the rulers, and said, Why is the house of God forsaken? And I gathered them together, and set them in their place.

12 Tad visa Jūda valsts atnesa to desmito no labības un no vīna un no eļļas mantas namos.

Then brought all Judah the tithe of the corn and the wine and the oil unto the treasuries.

13 Un es par mantu sargiem iecēlu priesteri Šelemiju un rakstu mācītāju Cadoku un Pedaju no levitiem, un viņiem pa roku Hananu, Zakura, Matanijas dēla, dēlu; jo šie tapa turēti par uzticamiem, un tiem tapa uzlikts, lai izdala saviem brāļiem.

And I made treasurers over the treasuries, Shelemiah the priest, and Zadok the scribe, and of the Levites, Pedaiah: and next to them was Hanan the son of Zaccur, the son of Mattaniah: for they were counted faithful, and their business was to distribute unto their brethren.

14 Piemini mani, mans Dievs, par to un neizdeldē manu labdarīšanu, ko esmu darījis pie sava Dieva nama un pie viņa kalpošanas!

Remember me, O my God, concerning this, and wipe not out my good deeds that I have done for the house of my God, and for the observances thereof.

15 Tanīs dienās es Jūdā redzēju, ka vīna spaidus mina svētā dienā, un ka kūlīšus saņēma, ko uz ēzeļiem krāva, vīnu, vīna ķekarus un vīģes un visādu nastu, un svētā dienā ienesa Jeruzālemē, un es tai dienā (pret tiem) devu liecību, kad tie barību pārdeva.

In those days saw I in Judah some treading winepresses on the sabbath, and bringing in sheaves, and lading asses [therewith]; as also wine, grapes, and figs, and all manner of burdens, which they brought into Jerusalem on the sabbath day: and I testified [against them] in the day wherein they sold victuals.

16 Tur arī Tirieši dzīvoja, kas zivis atnesa un visādu preci, un to pārdeva svētā dienā Jūda bērniem un Jeruzālemē.

There dwelt men of Tyre also therein, which brought in fish, and all manner of ware, and sold on the sabbath unto the children of Judah, and in Jerusalem.

17 Tad es bāros ar Jūda virsniekiem un uz tiem sacīju: kas tas par ļaunu darbu, ko jūs darāt un pārkāpjat svēto dienu?

Then I contended with the nobles of Judah, and said unto them, What evil thing is this that ye do, and profane the sabbath day?

18 Vai jūsu tēvi tā nav darījuši, un mūsu Dievs ir vedis visu šo nelaimi pār mums un pār šo pilsētu? Un jūs vairojiet tās dusmas pār Israēli, pārkāpdami svēto dienu!

Did not your fathers thus, and did not our God bring all this evil upon us, and upon this city? yet ye bring more wrath upon Israel by profaning the sabbath.

19 Un notikās svētai dienai nākot, kad tumšs metās Jeruzālemes vārtos, tad es pavēlēju durvis aizslēgt un neatdarīt, kamēr svētā diena pagājusi. Un no saviem puišiem es kādus liku pie vārtiem, ka nekādu nastu tur neienestu svētā dienā.

And it came to pass that, when the gates of Jerusalem began to be dark before the sabbath, I commanded that the doors should be shut, and commanded that they should not be opened till after the sabbath: and some of my servants set I over the gates, that there should no burden be brought in on the sabbath day.

20 Tad tie zāļu un visādas preces pārdevēji palika pa nakti ārā Jeruzālemes priekšā vienreiz un otrreiz.

So the merchants and sellers of all kind of ware lodged without Jerusalem once or twice.

21 Un es pret tiem apliecināju un uz tiem sacīju: kāpēc jūs pa nakti paliekat pie mūra? Ja jūs to atkal darīsiet, tad es jūs grābšu rokā. No tā laika tie vairs nenāca svētā dienā.

Then I testified against them, and said unto them, Why lodge ye about the wall? if ye do so again, I will lay hands on you. From that time forth came they no more on the sabbath.

22 Un levitiem es sacīju, lai šķīstās un nāk vārtus sargāt, ka svētā diena taptu svētīta. Arī par to piemini mani, mans Dievs, un žēlo mani pēc Tavas lielās žēlastības!

And I commanded the Levites that they should purify themselves, and that they should come and keep the gates, to sanctify the sabbath day. Remember unto me, O my God, this also, and spare me according to the greatness of thy mercy.

23 Es tanīs dienās arī redzēju Jūdus, kas bija apņēmuši Ašdodiešu, Amoniešu un Moabiešu sievas.

In those days also saw I the Jews that had married women of Ashdod, of Ammon, [and] of Moab:

24 Un viņu bērni runāja pus Ašdodiski un nemācēja Jūdiski runāt, bet pēc abēju tautu valodas.

and their children spake half in the speech of Ashdod, and could not speak in the Jews’ language, but according to the language of each people.

25 Tad es ar tiem bāros un tos lādēju un situ kādus no tiem un tiem plūcu matus un tiem liku pie Dieva zvērēt, jums nebūs savas meitas dot viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem nedz sev.

And I contended with them, and cursed them, and smote certain of them, and plucked off their hair, and made them swear by God, [saying], Ye shall not give your daughters unto their sons, nor take their daughters for your sons, or for yourselves.

26 Vai šo dēļ Salamans, Israēla ķēniņš, nav apgrēkojies? Jebšu nevienai tautai tāds ķēniņš nav bijis, kāds viņš bija, un viņš savam Dievam bija mīļš, un Dievs viņu bija iecēlis par ķēniņu pār visu Israēli, un tomēr ir tādu tās svešās sievas paveda uz grēkiem.

Did not Solomon king of Israel sin by these things? yet among many nations was there no king like him, and he was beloved of his God, and God made him king over all Israel: nevertheless even him did strange women cause to sin.

27 Vai tad mēs jums klausīsim un visu tādu lielu ļaunumu darīsim noziegdamies pret savu Dievu, ka apņemam svešas sievas?

Shall we then hearken unto you to do all this great evil, to trespass against our God in marrying strange women?

28 Un viens no Jojada, Elijašiba dēla, tā augstā priestera, bērniem bija par znotu palicis Sanebalatam, tam Horonietim, tāpēc es viņu aizdzinu no sevis projām.

And one of the sons of Joiada, the son of Eliashib the high priest, was son in law to Sanballat the Horonite: therefore I chased him from me.

29 Piemini viņus, mans Dievs, tāpēc ka tie sagānījuši priesteru amatu un priesteru un levitu derību!

Remember them, O my God, because they have defiled the priesthood, and the covenant of the priesthood, and of the Levites.

30 Tā es tos šķīstīju no visiem svešiem ieradumiem un noliku priesteriem un levitiem, ikkatram savu darīšanu savā kalpošanā,

Thus cleansed I them from all strangers, and appointed wards for the priests and for the Levites, every one in his work;

31 Un to malkas došanu noliktos laikos un tos pirmajus. Piemini, mans Dievs, man to par labu!

and for the wood offering, at times appointed, and for the firstfruits. Remember me, O my God, for good.