Marka Evaņg̒elijs 8
1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja:
In diebus illis iterum cum turba multa esset, nec haberent quod manducarent: convocatis discipulis, ait illis:
2 “Mana sirds iežēlojās to ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.
Misereor super turbam: quia ecce iam triduo sustinent me, nec habent quod manducent:
3 Un kad es tos neēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši.”
et si dimisero eos ieiunos in domum suam, deficient in via: quidam enim ex eis de longe venerunt.
4 Un Viņa mācekļi tam atbildēja: “Kur, kas šos ar maizi var pieēdināt šeitan tuksnesī?”
Et responderunt ei discipuli sui: unde illos quis poterit saturare panibus in solitudine?
5 Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.”
Et interrogavit eos: Quot panes habetis? Qui dixerunt: Septem.
6 Un Viņš tiem ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateikdams tās pārlauza un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tiem ļaudīm priekšā.
Et præcepit turbæ discumbere super terram. Et accipiens septem panes, gratias agens fregit, et dabat discipulis suis ut apponerent, et apposuerunt turbæ.
7 Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, Viņš pavēlēja, arī tās likt priekšā.
Et habebant pisciculos paucos: et ipsos benedixit, et iussit apponi.
8 Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus kurvjus.
Et manducaverunt, et saturati sunt, et sustulerunt quod superaverat de fragmentis, septem sportas.
9 Un to bija pie četrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un Viņš tos atlaida.
Erant autem qui manducaverunt, quasi quattuor millia: et dimisit eos.
10 Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā.
Et statim ascendens navim cum discipulis suis, venit in partes Dalmanutha.
11 Un farizeji izgāja un iesāka ar Viņu apjautāties un meklēja no Viņa kādu zīmi no debess, Viņu kārdinādami.
Et exierunt Pharisæi, et cœperunt conquirere cum eo, quærentes ab illo signum de cælo, tentantes eum.
12 Un Viņš gauži nopūtās Savā garā un sacīja: “Ko šī tauta meklē zīmes? Patiesi, Es jums saku: šai tautai nekāda zīme netaps dota.”
Et ingemiscens spiritu, ait: Quid generatio ista signum quærit? Amen dico vobis, si dabitur generationi isti signum.
13 Un Viņš tos atstājis, kāpa atkal laivā un nocēlās uz viņu malu.
Et dimittens eos, ascendit iterum navim, et abiit trans fretum.
14 Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija, kā viena maize vien pašiem klāt laivā.
Et obliti sunt panes sumere: et nisi unum panem non habebant secum in navi.
15 Un Viņš tiem pavēlēja sacīdams: “Raugāt, sargājaties no farizeju un no Hērodus rauga!”
Et præcipiebat eis, dicens: Videte, et cavete a fermento Pharisæorum, et fermento Herodis.
16 Un tie domāja savā starpā sacīdami: “Tas ir, ka mums maizes nav.”
Et cogitabant ad alterutrum, dicentes: Quia panes non habemus.
17 Un to nomanīdams, Jēzus uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesamanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta?
Quo cognito, ait illis Iesus: Quid cogitatis, quia panes non habetis? nondum cognoscetis nec intelligitis? adhuc cæcatum habetis cor vestrum?
18 Jums ir acis, un jūs neredzat; jums ir ausis, un jūs nedzirdat un neatminaties?
oculos habentes non videtis? et aures habentes non auditis? Nec recordamini,
19 Kad Es tās piecas maizes tiem piectūkstošiem lauzu, cik kurvju ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie uz Viņu sacīja: “Divpadsmit.”
quando quinque panes fregi in quinque millia: quot cophinos fragmentorum plenos sustulistis? Dicunt ei: Duodecim.
20 “Bet kad Es tās septiņas maizes tiem četrtūkstošiem lauzu, cik kurvju ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie sacīja: “Septiņus.”
Quando et septem panes in quattuor millia: quot sportas fragmentorum tulistis? Et dicunt ei: Septem.
21 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad jūs nesaprotat?”
Et dicebat eis: Quomodo nondum intelligitis?
22 Un Viņš nāca uz Betsaidu; tad tie Viņam pieveda vienu neredzīgu un Viņam lūdza, ka Viņš to aizskartu.
Et veniunt Bethsaidam, et adducunt ei cæcum, et rogabant eum ut illum tangeret.
23 Un Viņš to neredzīgo pie rokas ņēma un to izveda ārā no tā miesta un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas un tam jautāja, vai tas ko redzot?
Et apprehensa manu cæci, eduxit eum extra vicum: et expuens in oculos eius impositis manibus suis, interrogavit eum si quid videret.
24 Un acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.”
Et aspiciens, ait: Video homines velut arbores ambulantes.
25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu it skaidri.
Deinde iterum imposuit manus super oculos eius: et cœpit videre. et restitutus est ita ut clare videret omnia.
26 Un Viņš to sūtīja mājās sacīdams: “Neej miestā un nesaki to nevienam miestā.”
Et misit illum in domum suam, dicens: Vade in domum tuam: et si in vicum introieris, nemini dixeris.
27 Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cezarejas miestiem, un vaicāja Saviem mācekļiem uz ceļa, tiem sacīdams: “Ko tie ļaudis saka, Mani esam?”
Et egressus est Iesus, et discipuli eius in castella Cæsareæ Philippi: et in via interrogabat discipulos suos, dicens eis: Quem me dicunt esse homines?
28 Bet tie atbildēja: “Tu esot Jānis, tas Kristītājs; un citi: Tu esot Elija; un citi: viens no tiem praviešiem.”
Qui responderunt illi, dicentes: Ioannem Baptistam, alii Eliam, alii vero quasi unum de prophetis.
29 Un Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams uz to sacīja: “Tu esi Tas Kristus.”
Tunc dicit illis: Vos vero quem me esse dicitis? Respondens Petrus, ait ei: Tu es Christus.
30 Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.
Et comminatus est eis, ne cui dicerent de illo.
31 Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Tam Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties.
Et cœpit docere eos quoniam oportet filium hominis pati multa, et reprobari a senioribus, et a summis sacerdotibus, et Scribis, et occidi: et post tres dies resurgere.
32 Un Viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.
Et palam verbum loquebatur. Et apprehendens eum Petrus, cœpit increpare eum.
33 Bet Viņš atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams apdraudēja Pēteri sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”
Qui conversus, et videns discipulos suos, comminatus est Petro, dicens: Vade retro me satana, quoniam non sapis quæ Dei sunt, sed quæ sunt hominum.
34 Un tos ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.
Et convocata turba cum discipulis suis, dixit eis: Si quis vult me sequi, deneget semetipsum: et tollat crucem suam, et sequatur me.
35 Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
Qui enim voluerit animam suam salvam facere, perdet eam: qui autem perdiderit animam suam propter me, et Evangelium, salvam faciet eam.
36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd?
Quid enim proderit homini, si lucretur mundum totum: et detrimentum animæ suæ faciat?
37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
Aut quid dabit homo commutationis pro anima sua?
38 Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar tiem svētiem eņģeļiem iekš Sava Tēva godības.”
Qui enim me confusus fuerit, et verba mea in generatione ista adultera et peccatrice: et filius hominis confundetur eum, cum venerit in gloria patris sui cum angelis sanctis.
