< Marka Evaņg̒elijs 3 >
1 Un Viņš atkal iegāja baznīcā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.
3 Un Viņš sacīja tam cilvēkam, kam tā nokaltusi roka bija: “Nāc te šurp.”
4 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir brīv svētdienā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie stāvēja klusu.
5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra.
6 Un tie farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hērodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu.
7 Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ.
8 Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jardānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa.
9 Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu.
10 Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu.
11 Un tie nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.”
12 Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu.
13 Un Viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa.
14 Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt,
15 Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.
16 Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris;
17 Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni;
18 Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas,
19 Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.
20 Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst.
21 Un kad tie(savējie), kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.”
22 Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.”
23 Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “Kā var sātans sātanu izdzīt?
24 Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.
25 Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt.
26 Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klātu.
27 Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaista un tad viņa namu laupa.
28 Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;
29 Bet kas To Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.” (aiōn , aiōnios )
30 Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.”
31 Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca.
32 Un tie ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.”
33 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?”
34 Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi.
35 Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”
