< Ījaba 9 >

1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Job respondió:
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
“¡Sí, todo eso lo sé! Pero, ¿cómo puede alguien tener la razón delante Dios?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
Si quisieras discutir con Dios, éste podría hacer mil preguntas que nadie puede responder.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
Dios es tan sabio y poderoso que nadie podría desafiarlo y ganarle.
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
“Dios mueve las montañas de repente; las derriba en su ira.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
Él sacude la tierra, haciendo temblar sus cimientos.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
Él es quien puede ordenar que el sol no salga y que las estrellas no brillen.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
Sólo él es quien extiende los cielos y camina sobre las olas del mar.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
Él hizo las constelaciones de la Osa, de Orión, de las Pléyades y las estrellas del cielo austral.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
Él es quien hace cosas increíbles que están más allá de nuestro entendimiento, cosas maravillosas que son incontables.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
“Pero cuando pasa junto a mí, no lo veo; cuando camina hacia adelante, es invisible para mí.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Si él quita, ¿Quién podrá impedírselo? ¿Quién va a preguntarle: ‘Qué haces’?
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
Dios no refrena su ira, y aplasta a los ayudantes de Rahab.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
“Así que, ¡cuánto menos podría responder a Dios, o elegir mis palabras para discutir con él!
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Aunque tenga razón, no puedo responderle. Debo implorar la misericordia de mi juez.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Aunque lo llamara para que viniera y él respondiera, no creo que me escuchara.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
“Me golpea con vientos de tormenta; me hiere una y otra vez, sin dar razón.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
No me da la oportunidad ni siquiera de recuperar el aliento; en cambio, llena mi vida de amargo sufrimiento.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
Si de fuerza se trata, Dios es el más fuerte. Si es cuestión de justicia, entonces ¿quién fijará un tiempo para mi caso?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Aunque tenga razón, mi propia boca me condenaría; aunque sea inocente, él demostraría que estoy equivocado.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
¡Soy inocente! No me importa lo que me pase. ¡Odio mi vida!
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
Por eso digo: ‘A Dios le da igual. Él destruye tanto al inocente como al malvado’.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
Cuando el desastre golpea de repente, se burla de la desesperación de los inocentes.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
La tierra ha sido entregada al malvado; él ciega los ojos de los jueces; y si no es él, entonces ¿quién?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
Los días de mi vida corren como un corredor, pasando a toda prisa sin que yo vea ninguna felicidad.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
Pasan como veloces veleros, como el águila que se abalanza sobre su presa.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
“Si me dijera a mí mismo: ‘Olvidaré mis quejas; dejaré de llorar y seré feliz’,
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
seguiría aterrado por todo mi sufrimiento, porque tú, Dios, no dirás que soy inocente.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
Ya que estoy condenado, ¿qué sentido tiene discutir?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
¡Aunque me lavara con agua pura de la montaña y me limpiara las manos con jabón,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
me arrojarías a un pozo de lodo de modo que hasta mis propias ropas me odiarían!
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
Porque Dios no es un ser mortal como yo, no puedo defenderme ni llevarlo a juicio.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
Si hubiera un árbitro ¡que pudiera reunirnos a los dos!
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
¡Ojalá Dios dejara de golpearme con su vara y de aterrorizarme!
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Entonces podría hablar sin tener miedo; pero como lo tengo, no puedo!”

< Ījaba 9 >