Ījaba 7
1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
Nije li èovjek na vojsci na zemlji? a dani njegovi nijesu li kao dani nadnièarski?
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
Kao što sluga uzdiše za sjenom i kao što nadnièar èeka da svrši,
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
Tako su meni dati u našljedstvo mjeseci zaludni i noæi muène odreðene mi.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
Kad legnem, govorim: kad æu ustati? i kad æe proæi noæ? i sitim se prevræuæi se do svanuæa.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
Tijelo je moje obuèeno u crve i u grude zemljane, koža moja puca i rašèinja se.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
Dani moji brži biše od èunka, i proðoše bez nadanja.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Opomeni se da je moj život vjetar, da oko moje neæe više vidjeti dobra,
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
Niti æe me vidjeti oko koje me je viðalo; i tvoje oèi kad pogledaju na me, mene neæe biti.
Kao što se oblak razilazi i nestaje ga, tako ko siðe u grob, neæe izaæi, (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
Neæe se više vratiti kuæi svojoj, niti æe ga više poznati mjesto njegovo.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Zato ja neæu braniti ustima svojim, govoriæu u tuzi duha svojega, naricati u jadu duše svoje.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
Eda li sam more ili kit, te si namjestio stražu oko mene?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
Kad reèem: potješiæe me odar moj, postelja æe mi moja oblakšati tužnjavu,
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
Tada me strašiš snima i prepadaš me utvarama,
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
Te duša moja voli biti udavljena, voli smrt nego kosti moje.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
Dodijalo mi je; neæu dovijeka živjeti; proði me se; jer su dani moji taština.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
Šta je èovjek da ga mnogo cijeniš i da mariš za nj?
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
Da ga pohodiš svako jutro, i svaki èas kušaš ga?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
Kad æeš se odvratiti od mene i pustiti me da progutam pljuvanku svoju?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
Zgriješio sam; šta æu ti èiniti, o èuvaru ljudski? zašto si me metnuo sebi za biljegu, te sam sebi na tegobu?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
Zašto mi ne oprostiš grijeh moj i ne ukloniš moje bezakonje? jer æu sad leæi u prah, i kad me potražiš, mene neæe biti.
