Ījaba 20

1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:

A Sofar Namaæanin odgovori i reèe:

2 Uz to manas sirds domas mani spiež atbildēt, un es nevaru valdīties.

Zato me misli moje nagone da odgovorim, i zato hitim.

3 Es dzirdu pārmācīšanu sev par kaunu, bet mans gars savā gudrībā zinās atbildēt.

Èuo sam ukor koji me sramoti, ali æe duh iz razuma mojega odgovoriti za me.

4 Vai tu nezini, ka mūžam tā bijis, kamēr Dievs cilvēkus licis virs zemes,

Ne znaš li da je tako otkako je vijeka, otkako je postavljen èovjek na zemlji,

5 Ka bezdievīgo lielība ilgi nepastāv, un ka blēdnieka prieks paliek tik acumirkli?

Da je slava bezbožnijeh za malo i radost licemjerova za èas?

6 Jebšu viņa greznība uzkāptu līdz debesīm, un viņa galva sniegtu līdz padebešiem,

Da bi mu visina doprla do neba, i glava se njegova dotakla oblaka,

7 Taču kā viņa sūds viņš mūžam zudīs; kas viņu redzējuši, tie sacīs: kur viņš ir?

Nestaæe ga zasvagda kao kala njegova; i koji ga vidješe reæi æe: kuda se djede?

8 Viņš aizskries kā sapnis, ka to nevarēs atrast, un pazudīs kā parādīšana naktī.

Kao san odletjeæe, i neæe se naæi, i išèeznuæe kao noæna utvara.

9 Acs, kas viņu redzējusi, to vairs neredzēs, un viņa vieta to vairs neieraudzīs.

Oko koje ga je gledalo neæe više, niti æe ga više vidjeti mjesto njegovo.

10 Viņa bērni pielabināsies pie nabagiem, un viņa roka dos atpakaļ viņa mantu.

Sinovi njegovi umiljavaæe se siromasima i ruke æe njegove vraæati što je oteo.

11 Viņa kauli bija pilni jaunības spēka, bet apgulsies ar viņu pīšļos.

Kosti æe njegove biti pune grijeha mladosti njegove, i oni æe ležati s njim u prahu.

12 Jebšu blēdība bijusi salda viņa mutei, un viņš to slēpis apakš savas mēles,

Ako mu je i slatka u ustima zloæa i krije je pod jezikom svojim,

13 Un viņš to mīlējis un nepametis, bet to paturējis savā mutē:

Èuva je i ne pušta je, nego je zadržava u grlu svom,

14 Taču viņa barība pārvērtīsies viņa iekšās, par odžu žultīm tā būs iekš viņa.

Ipak æe se jelo njegovo pretvoriti u crijevima njegovijem, postaæe u njemu jed aspidin.

15 Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera.

Blago što je proždro izbljuvaæe, iz trbuha njegova istjeraæe ga Bog.

16 Odžu žultis viņš zīdīs, glodeņu dzelonis viņu nokaus.

Jed æe aspidin sisati, ubiæe ga jezik gujinji.

17 Viņš neredzēs upes, kas ielejās tek no medus un piena.

Neæe vidjeti potoka ni rijeka kojima teèe med i maslo.

18 Viņš gan strādās, bet to atdos un no tā nebaudīs; cik viņš arī neiemantos, prieka tam nebūs.

Vratiæe muku, a neæe je pojesti; prema blagu biæe promjena, i neæe se radovati.

19 Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels.

Jer je tlaèio i ostavljao uboge, kuæe je otimao i nije zidao.

20 Jo viņa kuņģis nebija pildāms, viņš neizglābsies caur savu mantu.

Jer nije nigda osjetio mira u trbuhu svom, ni što mu je najmilije neæe saèuvati.

21 Viņa rīklei nekas neizmuka, tādēļ viņa labums nepastāvēs.

Ništa mu neæe ostati od hrane njegove. Zato ne može dobro njegovo trajati.

22 Pašā bagātā pilnībā viņam būs bēdas, visu apbēdināto roka nāks viņam virsū.

Kad se ispuni izobilje njegovo, tada æe biti u nevolji; sve ruke nevoljnijeh udariæe na nj.

23 Un notiks, lai viņa kuņģis top pilns, tad (Dievs) uz viņu sūtīs savas bardzības karstumu un uz viņu liks lītin līt, lai to rij.

Kad bi napunio trbuh svoj, poslaæe na nj Bog jarost gnjeva svojega, i pustiæe je kao dažd na njega i na jelo njegovo.

24 Viņš bēgs no dzelzs bruņām, un vara stops viņam izšaus cauri.

Kad stane bježati od oružja gvozdenoga, prostrijeliæe ga luk mjedeni.

25 Viņš izvelk un no viņa miesām nāk ārā, no viņa žultīm spīdoša dzelzs, un nāves šausmas viņu pārņem.

Strijela puštena proæi æe kroz tijelo njegovo, i svijetlo gvožðe izaæi æe iz žuèi njegove; kad poðe, obuzeæe ga strahote.

26 Visāda tumsība apklās viņa krājumu, neuzpūsts uguns viņu aprīs, un nomaitās to atlikumu viņa dzīvoklī.

Sve æe tame biti sakrivene u tajnim mjestima njegovijem; proždrijeæe ga oganj neraspiren, i ko ostane u šatoru njegovu zlo æe mu biti.

27 Debess viņa noziegumu darīs zināmu, un zeme celsies pret viņu.

Otkriæe nebesa bezakonje njegovo, i zemlja æe ustati na nj.

28 Viņa nama krājums aizies, viņam izšķīdīs Dieva dusmības dienā.

Otiæi æe ljetina doma njegova, rastoèiæe se u dan gnjeva njegova.

29 Šī ir bezdievīga cilvēka daļa no Dieva, un viņa nospriesta mantība no tā stiprā Dieva.

To je dio od Boga èovjeku bezbožnomu i našljedstvo od Boga za besjedu njegovu.