Ījaba 19

1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:

Pea naʻe toki tali ʻe Siope, ʻo ne pehē,

2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?

‌ʻE fēfē hono fuoloa mo hoʻomou fakafiuʻi hoku laumālie, mo lailaiki ʻaki au ʻae ngaahi lea.

3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.

Ko hono liunga hongofulu eni mo hoʻomou manukiʻi au: pea ʻoku ʻikai te mou mā ʻi hoʻomou fai ʻo hangē ko e kau muli kiate au.

4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.

Pea kapau moʻoni kuo u hē, ʻoku ʻiate au pe ʻeku hē.

5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?

Pea kapau moʻoni te mou fai fielahi kiate au, pea talatalaakiʻi au ʻaki hoku manukiaʻanga:

6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.

Mou ʻilo eni, kuo fulihi au ʻe he ʻOtua, pea ne kāpui au ʻaki hono kupenga.

7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.

“Vakai, ʻoku ou tangi koeʻuhi ko e fakamālohi, ka ʻoku ʻikai ongoʻi au: ʻoku ou tangi kalanga ka ʻoku ʻikai ha fakamaau.

8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.

Kuo ne feleʻi hoku hala ke ʻoua naʻaku ʻalu, pea kuo ne ʻai ʻae fakapoʻuli ʻi hoku ngaahi hala.

9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.

Kuo ne fakamasivaʻi au ʻi hoku nāunau, pea kuo ne toʻo ʻae tatā mei hoku ʻulu.

10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.

Kuo ne fakaʻauhaʻi au mei he potu kotoa pē, pea kuo u mole: pea kuo ne taʻaki ʻeku ʻamanaki ʻo hangē ha ʻakau.

11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.

Kuo ne tutu foki ʻa hono houhau kiate au, pea ʻoku ne lauʻi au ko e taha ʻo hono ngaahi fili.

12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.

‌ʻOku fakataha ʻene ngaahi kautau, ʻonau keli takatakai ʻiate au, pea nofo fakatakamilo ʻi hoku fale.

13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.

“Kuo ne fakamamaʻo atu hoku kāinga ʻiate au, pea ko ʻeku ngaahi kaumeʻa ʻoku mahuʻi ʻaupito meiate au.

14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.

Kuo mahuʻi hoku ngaahi kāinga ʻiate au, pea kuo fakangalongaloʻi au ʻe hoku ngaahi kāinga feʻofoʻofani.

15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.

Ko kinautolu ʻoku nofo ʻi hoku fale, mo ʻeku kau kaunanga, ʻoku nau lau au ko e muli, ko e taha kehe au ʻi honau ʻao.

16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.

Naʻaku ui ki heʻeku tamaioʻeiki, ka naʻe ʻikai te ne tali; ne u fakakolekole ʻaki hoku ngutu ki ai.

17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.

Kuo fakalielia ʻa ʻeku mānava ki hoku uaifi, neongo ʻa ʻeku fakakolekole koeʻuhi ko e fānau ʻa hoku sino ʻoʻoku.

18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.

‌ʻIo, naʻe manukiʻi au ʻe he fānau iiki, ʻoku ou tuʻu hake pea nau lauʻikoviʻi au.

19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.

Kuo fehiʻa kiate au ʻa hoku ngaahi kāinga feʻofoʻofani kotoa pē, pea ko kinautolu ne u ʻofa ki ai kuo liliu ʻo angatuʻu kiate au.

20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.

‌ʻOku piki hoku ngaahi hui ki hoku kili ʻo hangē ko hoku kakano, pea kuo u hao mo e kili ʻo hoku kau nifo.

21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.

“ʻOfa mai kiate au, ʻofa mai kiate au, ʻakimoutolu ko hoku kāinga; he kuo ala kiate au ʻae nima ʻoe ʻOtua.

22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?

Ko e hā ʻoku mou fakatanga ai au ʻo hangē ko e ʻOtua, pea mou taʻefiu ʻi hoku kakano?

23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!

“Taumaiā kuo tohi ʻa ʻeku ngaahi lea! Taumaiā kuo tohi ia ʻi ha tohi!

24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.

Koeʻuhi ke tohi tongi ia ʻaki ʻae peni ukamea mo e pulu, ʻi he maka ke taʻengata!

25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.

He ʻoku ou ʻilo ʻoku moʻui ʻa hoku Huhuʻi, pea ʻe tuʻu ia ʻi māmani ʻi he ʻaho fakamui.

26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.

Pea ka ʻosi hoku kili pea maumau hoku sino, ka te u mamata ʻi hoku kakano ki he ʻOtua:

27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.

‌ʻAia te u mamata ki ai maʻaku, pea ʻe vakai ki ai ʻa hoku mata, pea ʻikai ha taha kehe; “Neongo ʻae ʻauha ʻa hoku ngaahi kupuʻi sino ʻiate au.

28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:

Ka ʻe lelei hoʻomou pehē, ‘Ko e hā ʻoku tau fakatanga ai ia?’ He ʻoku ʻiate au ʻae tefito ʻoe meʻa lelei.

29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.

Ke manavahē ʻakimoutolu ki he heletā: he ʻoku ʻomi ʻe he ʻita ʻae ngaahi tautea ʻoe heletā, koeʻuhi ke mou ʻilo ʻoku ai ʻae fakamaau.”