Ījaba 14

1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.

Èovjek roðen od žene kratka je vijeka i pun nemira.

2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.

Kao cvijet nièe, i otsijeca se, i bježi kao sjen, i ne ostaje.

3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.

I na takoga otvoraš oko svoje, i mene vodiš na sud sa sobom!

4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.

Ko æe èisto izvaditi iz neèista? Niko.

5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.

Izmjereni su dani njegovi, broj mjeseca njegovijeh u tebe je; postavio si mu meðu, preko koje ne može prijeæi.

6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.

Odvrati se od njega da poèine dokle ne navrši kao nadnièar dan svoj.

7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.

Jer za drvo ima nadanja, ako se posijeèe, da æe se još omladiti i da neæe biti bez izdanaka;

8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,

Ako i ostari u zemlji korijen njegov i u prahu izumre panj njegov,

9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.

Èim osjeti vodu, opet napupi i pusti grane kao prisad.

10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?

A èovjek umire iznemogao; i kad izdahne èovjek, gdje je?

11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.

Kao kad voda oteèe iz jezera i rijeka opadne i usahne,

12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.

Tako èovjek kad legne, ne ustaje više; dokle je nebesa neæe se probuditi niti æe se prenuti oda sna svojega.

13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)

O da me hoæeš u grobu sakriti i skloniti me dokle ne utoli gnjev tvoj, i da mi daš rok kad æeš me se opomenuti! (Sheol h7585)

14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.

Kad umre èovjek, hoæe li oživjeti? Sve dane vremena koje mi je odreðeno èekaæu dokle mi doðe promjena.

15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.

Zazvaæeš, i ja æu ti se odazvati; djelo ruku svojih poželjeæeš.

16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.

A sada brojiš korake moje, i ništa ne ostavljaš za grijeh moj.

17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.

Zapeèaæeni su u tobocu moji prijestupi, i zavezuješ bezakonja moja.

18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.

Zaista, kao što gora padne i raspadne se, i kao što se stijena odvali s mjesta svojega,

19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.

I kao što voda spira kamenje i povodanj odnosi prah zemaljski, tako nadanje èovjeèije obraæaš u ništa.

20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.

Nadvlaðuješ ga jednako, te odlazi, mijenjaš mu lice i otpuštaš ga.

21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.

Ako sinovi njegovi budu u èasti, on ne zna; ako li u sramoti, on se ne brine.

22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.

Samo tijelo njegovo dok je živ boluje, i duša njegova u njemu tuži.