Jesajas 32

1 Redzi, viens ķēniņš valdīs ar taisnību, un lielkungi valdīs pēc tiesas

Evo, car æe carovati pravo i knezovi æe vladati po pravdi.

2 Un ikkatrs būs kā patvērums pret vēju un pavēnis pret negaisu, tā kā ūdens upes izkaltušā zemē, kā varena klints kalna ēna iztvīkušā zemē.

I èovjek æe biti kao zaklon od vjetra, i kao utoèište od poplave, kao potoci na suhu mjestu, kao sjen od velike stijene u zemlji sasušenoj.

3 Un redzētāju acis nebūs vairs aptumšotas, un klausītāju ausis klausīsies.

I oèi onijeh koji vide neæe biti zaslijepljene, i uši onijeh koji èuju slušaæe.

4 Un neapdomīgiem sirds zinās saprast, un tiem, kam grūta valoda, mēle būs čakla un runās skaidri.

I srce nerazumnijeh razumjeæe mudrost, i jezik mutavijeh govoriæe brzo i razgovijetno.

5 Ģeķi vairs nesauks par lielkungu, un blēdi vairs nesauks par cienīgu.

Nevaljalac se neæe više zvati knez, niti æe se tvrdica nazivati podašnijem.

6 Jo ģeķis runā ģeķību, un viņa sirds dara blēņas, tas dzen negantību, un runā māņus pret To Kungu un pamet izsalkušā dvēseli tukšu un nedod dzert noslāpušam.

Jer nevaljalac o nevaljalstvu govori, i srce njegovo gradi bezakonje, radeæi licemjerno i govoreæi na Boga laž, da isprazni dušu gladnomu i napoj žednomu da uzme.

7 Jo blēža padomi ir neganti, viņš izdomā viltu, samaitāt bēdu ļaudis ar melu valodu, arī kad nabags taisnību runā.

I sprave tvrdièine zle su; smišlja lukavštine da zatre nište rijeèima lažnijem i kad siromah govori pravo.

8 Bet tiem cienīgiem ir cienīgas domas un tie pastāvīgi turas pie tam, kas cienījams. -

Ali knez smišlja kneževski, i ustaje da radi kneževski.

9 Ceļaties, lepnās sievas, klausiet manu balsi, jūs meitas, kas tik droši dzīvojat, ņemat vērā manu valodu.

Ustanite, žene mirne, slušajte glas moj; kæeri bezbrižne, èujte rijeèi moje.

10 Pēc gada un kādām dienām jūs drošās drebēsiet; jo vīna ogas nelasīs un dārza augļus nesaņems.

Za mnogo godina biæete u smetnji, vi bezbrižne; jer neæe biti berbe, i sabiranje neæe doæi.

11 Trīciet, lepnās! Drebiet, drošās, noģērbjaties un atsedzaties un apjožaties ap saviem gurniem (ar maisu)!

Strašite se, vi mirne; drkæite, vi bezbrižne, svucite se, budite gole, i pripašite oko sebe kostrijet,

12 Raudot sitīsiet pie krūtīm par tiem jaukiem tīrumiem, par tiem auglīgiem vīna kokiem.

Bijuæi se u prsi za lijepijem njivama, za rodnijem èokotima.

13 Manu ļaužu zemē uzdīgs ērkšķi un dadži, ir visos prieka namos tai līksmā pilsētā.

Trnje i èkalj niknuæe na zemlji naroda mojega, i po svijem kuæama veselijem, u gradu veselom.

14 Jo tie augstie nami taps atstāti, pilsētas troksnis apklusīs, torņi un pils vietas būs par alām mūžīgi, meža ēzeļiem par līksmību un ganāmiem pulkiem par ganību, -

Jer æe se dvorovi ostaviti, vreve gradske nestaæe; kule i stražare postaæe peæine dovijeka, radost divljim magarcima i paša stadima,

15 Līdz kamēr pār mums top izliets Tas Gars no augšienes. Tad tuksnesis būs par auglīgu tīrumu, un auglīgais tīrums kā mežs.

Dokle se ne izlije na nas duh s visine i pustinja postane njiva a njiva se stane uzimati za šumu.

16 Un tiesa dzīvos tuksnesī, un taisnība mājos uz auglīga tīruma.

Tada æe sud stanovati u pustinji, i pravda æe stajati na njivi.

17 Un taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi.

I mir æe biti djelo pravde, što æe pravda uèiniti biæe pokoj i bezbrižnost dovijeka.

18 Un mani ļaudis dzīvos miera namos un drošos dzīvokļos un netraucētos mitekļos.

I moj æe narod sjedjeti u mirnu stanu i u šatorima pouzdanijem, na poèivalištima tihim.

19 Bet krusa būs, kad mežs gāzīsies, un pilsēta nogrims zemībā.

Ali æe grad pasti na šumu, i grad æe se vrlo sniziti.

20 Svētīgi jūs, kas sējat pie visiem ūdeņiem, kas vērša un ēzeļa kāju tur varat palaist vaļā.

Blago vama koji sijete pokraj svake vode, i puštate volove i magarce.