Pirmā Mozus 44

1 Un viņš pavēlēja tam, kas bija pār viņa namu, un sacīja: pildi to vīru maisus ar labību, cik tie var nest, un liec ikviena naudu viņa maisa virsgalā.

I zapovjedi Josif èovjeku što upravljaše kuæom njegovom govoreæi: naspi ovijem ljudima u vreæe žita koliko mogu ponijeti, i svakome u vreæu metni ozgo novce njegove.

2 Un manu biķeri, to sudraba biķeri, liec tam jaunākam maisa virsgalā, arī viņa labības naudu. Un tas darīja pēc Jāzepa vārda, ko viņš bija sacījis.

I èašu moju, èašu srebrnu, metni najmlaðemu u vreæu ozgo i novce za njegovo žito. I uèini kako mu Josif reèe.

3 Rītā, gaismai austot, tie vīri tapa atlaisti līdz ar saviem ēzeļiem.

A ujutru kad svanu, otpustiše ljude s magarcima njihovijem.

4 Bet tiem no pilsētas izejot un tāli vēl neesot, Jāzeps sacīja savam nama uzraugam: celies, dzenies tiem vīriem pakaļ, un tos panācis saki tiem: kādēļ esat atmaksājuši labu ar ļaunu?

A kad izaðoše iz mjesta i još ne bijahu daleko, reèe Josif èovjeku što upravljaše kuæom njegovom: ustani, idi brže za onijem ljudima, i kad ih stigneš reci im: zašto vraæate zlo za dobro?

5 Vai šis nav tas, no kā mans kungs dzer? Un no tā viņš mēdz padzert. Jūs esat ļaunu darījuši, to darīdami.

Nije li to èaša iz koje pije moj gospodar? i neæe li po njoj zacijelo poznati kakvi ste? zlo ste radili što ste to uèinili.

6 Un tas viņus panāca un viņiem sacīja šos vārdus.

I on ih stiže, i reèe im tako.

7 Tad viņi uz to sacīja: kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Ne mūžam tavi kalpi tādu darbu nedarīs.

A oni mu rekoše: zašto govoriš, gospodaru, take rijeèi? Saèuvaj Bože da sluge tvoje uèine tako što!

8 Redzi, to naudu, ko esam atraduši savu maisu virsgalā, mēs tev atkal esam atnesuši no Kanaāna zemes, - kā tad mēs zagsim no tava kunga nama sudrabu vai zeltu?

Eno smo ti donijeli natrag iz zemlje Hananske novce koje naðosmo ozgo u vreæama svojim, pa kako bismo ukrali iz kuæe gospodara tvojega srebro ili zlato?

9 Pie kura no taviem kalpiem to atradīs, tas lai mirst, un mēs arī gribam būt par vergiem savam kungam.

U kojega se izmeðu sluga tvojih naðe, onaj neka pogine, i svrh toga mi æemo biti robovi gospodaru mojemu.

10 Un viņš sacīja: lai nu arī notiek pēc jūsu vārdiem: pie kura to atradīs, tas būs mans vergs, bet jūs būsiet svabadi.

A on reèe: neka bude kako rekoste; ali u koga se naðe, onaj da mi bude rob, a vi ostali neæete biti krivi.

11 Un tie steidzās un nocēla ikviens savu maisu zemē, un ikviens atraisīja savu maisu.

I brže poskidaše svi na zemlju vreæe svoje, i razdriješiše svaki svoju vreæu.

12 Un viņš pārmeklēja no tā vecākā iesākdams un pie tā jaunākā beigdams, un tas biķeris tapa atrasts Benjamina maisā.

A on stade tražiti poèev od najstarijega, i kad doðe na najmlaðega, naðe se èaša u vreæi Venijaminovoj.

13 Tad tie saplēsa savas drēbes un apkrāva ikviens savu ēzeli un griezās atpakaļ uz pilsētu.

Tada razdriješe haljine svoje, i natovarivši svaki svoj tovar na svojega magarca vratiše se u grad.

14 Un Jūda ar saviem brāļiem nāca Jāzepa namā, jo šis tur vēl bija, un tie nometās priekš viņa vaiga pie zemes.

I doðe Juda s braæom svojom Josifu u kuæu, dok on još bijaše kod kuæe, i padoše pred njim na zemlju.

15 Un Jāzeps uz tiem sacīja: kas tas par darbu, ko jūs esat darījuši? Vai nezinājāt, ka tāds vīrs, kā es, tiešām to paredzēs?

A Josif im reèe: šta ste to uèinili? zar nijeste znali da èovjek kao što sam ja može zacijelo doznati?

16 Tad Jūda sacīja: ko lai sakām savam kungam, ko lai runājam un kā lai taisnojamies? Dievs tavu kalpu noziegumu ir atradis, redzi, mēs esam sava kunga vergi, - tā mēs, kā arī tas, pie kā tas biķeris atrasts.

Tada reèe Juda: šta da ti reèemo, gospodaru? šta da govorimo? kako li da se pravdamo? Bog je otkrio zloèinstvo tvojih sluga. Evo, mi smo svi robovi tvoji, gospodaru, i mi i ovaj u koga se našla èaša.

17 Tad viņš sacīja: nemūžam es to nedarīšu; tas vīrs, pie kā tas biķeris atrasts, tam būs man būt par vergu. Bet jūs ejat ar mieru pie sava tēva.

A Josif reèe: Bože saèuvaj! neæu ja to; u koga se našla èaša on neka mi bude rob, a vi idite s mirom ocu svojemu.

18 Tad Jūda pie tā piegāja un sacīja: ak mans kungs! Lūdzams, lai tavs kalps runā kādu vārdu priekš sava kunga ausīm, un neapskaities par savu kalpu, jo tu esi tik augsts kā Faraons.

Ali Juda pristupiv k njemu reèe: èuj me, gospodaru; dopusti da progovori sluga tvoj gospodaru svojemu, i neka se gnjev tvoj ne raspali na slugu tvojega, jer si ti kao sam Faraon.

19 Mans kungs vaicāja savus kalpus un sacīja: vai jums ir tēvs vai brālis?

Gospodar moj zapita sluge svoje govoreæi: imate li oca ili brata?

20 Tad mēs sacījām savam kungam: mums ir vecs tēvs un viens zēns, kas tam vecumā dzimis, tas jaunākais, un viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats no savas mātes atlicis, un viņa tēvs viņu mīļo.

A mi rekosmo gospodaru svojemu: imamo stara oca i brata najmlaðega, koji mu se rodi u starosti; a njegov je brat umro, i on osta sam od matere svoje, i otac ga pazi.

21 Tad tu sacīji saviem kalpiem: atvediet to pie manis, lai manas acis viņu redz.

A ti reèe slugama svojim: dovedite mi ga da ga vidim svojim oèima.

22 Tad mēs sacījām uz savu kungu: tas zēns savu tēvu nevar atstāt; ja tas atstās savu tēvu, tad šis mirs.

I rekosmo gospodaru svojemu: neæe moæi dijete ostaviti oca svojega; da ostavi oca svojega, odmah æe otac umrijeti.

23 Tad tu saviem kalpiem sacīji: ja jūsu jaunākais brālis ar jums neatnāk, tad jūs manu vaigu vairs neredzēsiet.

A ti reèe slugama svojim: ako ne doðe s vama brat vaš najmlaði, neæete više vidjeti lica mojega.

24 Un kad mēs nācām pie tava kalpa, sava tēva, un viņam sacījām sava kunga vārdus,

A kad se vratismo k sluzi tvojemu a ocu mojemu, kazasmo mu rijeèi gospodara mojega.

25 Tad mūsu tēvs sacīja: noejat atkal, pērciet mums ēdama kādu mazumu.

Poslije reèe nam otac: idite opet, kupite nam hrane.

26 Tad sacījām: mēs nevaram noiet: ja mūsu jaunākais brālis mums ir līdz, tad mēs noiesim. Jo mēs nevaram tā vīra vaigu redzēt, ja šis mūsu jaunākais brālis nav mums līdz.

A mi rekosmo: ne možemo iæi, osim ako bude brat naš najmlaði s nama, onda æemo iæi, jer ne možemo vidjeti lica onoga èovjeka, ako ne bude s nama brat naš najmlaði.

27 Tad tavs kalps, mans tēvs, mums sacīja: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi.

A sluga tvoj, otac moj, reèe nam: znate da mi je žena rodila dva sina.

28 Un tas viens ir no manis aizgājis, un es sacīju, tiešām tas ir saplosīts, un es to vairs neesmu redzējis.

I jedan od njih otide od mene, i rekoh: zacijelo ga je raskinula zvjerka; i do sada ga ne vidjeh.

29 Ja tad jūs arī šo paņemsiet no manām acīm un tam kāda nelaime uzies, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet kapā. (Sheol h7585)

Ako i ovoga odvedete od mene i zadesi ga kakvo zlo, svaliæete me stara u grob s tugom. (Sheol h7585)

30 Tad nu, kad es nākšu pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns mums nebūs līdz, jo tā tēva dvēsele viņa dvēselei sietin piesieta,

Pa sada da otidem k sluzi tvojemu, ocu svojemu, a ovo dijete da ne bude s nama, kako je duša onoga vezana za dušu ovoga,

31 Tad notiks, kad tas redzēs, ka tā zēna nav, tad tas mirs, un tavi kalpi novedīs tava kalpa, mana tēva, sirmos matus ar sirdēstiem kapā. (Sheol h7585)

Umrijeæe kad vidi da nema djeteta, te æe sluge tvoje svaliti staroga slugu tvojega a oca svojega s tugom u grob. (Sheol h7585)

32 Jo tavs kalps ir galvojis par to zēnu pie sava tēva, un sacījis: ja es viņu tev atpakaļ neatvedīšu, tad visu savu mūžu es gribu būt noziedzīgs sava tēva priekšā.

A tvoj se sluga podjemèio za dijete ocu svojemu rekav: ako ti ga ne dovedem natrag, da sam kriv ocu svojemu dovijeka.

33 Un nu lai jel tavs kalps tā zēna vietā paliek par sava kunga vergu, un lai tas zēns aiziet ar saviem brāļiem.

Zato neka sluga tvoj ostane mjesto djeteta da bude rob gospodaru mojemu a dijete neka ide s braæom svojom.

34 Jo kā es varētu iet pie sava tēva, ja tas zēns man nebūtu līdz? - Man būtu jāredz tie sirdēsti, kas manam tēvam uzies.

Jer kako bih se vratio k ocu svojemu bez djeteta, da gledam jade koji bi mi oca zadesili?