Esteres 9
1 Tad nu divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, trīspadsmitā dienā, kad pēc ķēniņa vārda un pavēles notikās, tai dienā, kad Jūdu ienaidnieki cerēja tos pārvarēt, bet tas otrādi pārgriezās, ka Jūdi pārvarēja savus nīdētājus, -
Now in the twelfth month (that is the month of Adar), on the thirteenth day, when the king’s command and his decree was about to put into execution, on the day that the enemies of the Jews hoped to gain the mastery over them, then the tables were turned so that the Jews had the mastery over those who hated them.
2 Tad Jūdi sapulcējās savās pilsētās pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, ka tie rokas pieliktu pie tiem, kas viņu nelaimi meklēja, un neviens nepastāvēja viņu priekšā, jo bailes no viņiem bija nākušas pār visiem ļaudīm.
The Jews gathered together in the cities throughout all the provinces of King Ahasuerus, to attack anyone who tried to harm them. No one could withstand them, for the fear of them had fallen on all the peoples.
3 Un visi lielkungi pa tām valstīm un valdnieki un zemes valdītāji un ķēniņa mantas uzraugi godāja Jūdus, jo bailes no Mardakaja pār tiem bija nākušas.
All the princes of the provinces and the satraps and the governors and they who attended to the king’s business, helped the Jews, because the fear of Mordecai had fallen on them.
4 Jo Mardakajs bija liels ķēniņa namā, un viņa slava izgāja pa visām valstīm, jo tas vīrs Mardakajs tapa jo dienas jo augstāks.
For Mordecai was great in the king’s palace, and as his power increased his fame spread throughout all the provinces.
5 Bet Jūdi kāvās pret visiem saviem ienaidniekiem, ar zobenu kaudami un nokaudami un nomaitādami, un darīja ar saviem nīdētājiem pēc sava prāta.
The Jews put all their enemies to the sword and, with slaughter and destruction, they did what they wanted to those who hated them.
6 Un Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus
In Susa the capital the Jews killed five hundred people.
7 Un Parzandatu un Dalvonu un Azvatu
They killed Parshandatha, Dalphon, Aspatha,
8 Un Poratu un Adaliju un Aridatu
Poratha, Adalia, Aridatha,
9 Un Parmastu un Arisaju un Aridaju un Vajezatu.
Parmashta, Arisia, Aridai, and Vaizatha,
10 Amana, Medatus dēla, Jūdu ienaidnieka, desmit dēlus tie nokāva, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma.
the ten sons of Haman the son of Hammedatha, the Jews’ enemy; but they did not take any plunder.
11 Tai dienā nokauto skaits tapa zināms ķēniņam Sūsanas pilī.
On that day the number of those who were slain in Susa was brought before the king,
12 Un ķēniņš sacīja uz ķēniņieni Esteri: Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus, un arī Amana desmit dēlus, ko tad tie nebūs darījuši citās ķēniņa valstīs? Un nu, kas ir tava lūgšana, tas tev taps dots; un kas vēl tava prasīšana, tai būs notikt.
and the king said to Queen Esther, ‘The Jews have slain five hundred people in Susa, and the ten sons of Haman. What then have they done in the rest of the king’s provinces! Now what is your petition? It will be granted to you. What is your request? It will be done.’
13 Tad Estere sacīja: ja ķēniņam patīk, tad lai tie Jūdi, kas ir Sūsanā, arī rītu dara pēc šīs dienas atvēlēšanas, un lai Amana desmit dēli pie koka top pakārti.
‘If it please the king,’ Esther said, ‘let it be granted to the Jews who are in Susa to do tomorrow also according to this day’s decree. Let the bodies of Haman’s ten sons be hanged on the gallows.’
14 Tad ķēniņš pavēlēja, lai to dara, un tā pavēle tapa dota Sūsanā, un tie pakāra Amana desmit dēlus.
And the king commanded it to be done. A decree was given out in Susa and they hung the bodies of Haman’s ten sons on the gallows.
15 Un tie Jūdi, kas bija Sūsanā, sapulcējās četrpadsmitā dienā, Adara mēnesī, un nokāva Sūsanā trīssimt vīrus, bet tie savu roku nepielika pie laupījuma.
The Jews who were in Susa gathered themselves together again on the fourteenth day of the month of Adar. They killed three hundred people in Susa. But they did not take any plunder.
16 Un tie citi Jūdi, kas bija ķēniņa valstīs, sapulcējās, ka tie savas dzīvības labad kautos un ka tiem miers būtu no saviem ienaidniekiem, un tie nokāva no saviem nīdētājiem septiņdesmit piecus tūkstošus, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma.
And the other Jews who were in the king’s provinces gathered themselves together and fought for their lives and overcame their enemies. They killed seventy-five thousand who hated them. But they did not take any plunder.
17 Tas notikās trīspadsmitā dienā, Adara mēnesī, un viņa četrpadsmitā dienā tie dusēja, un šo dienu iecēla par dzīru un līksmības dienu.
This was on the thirteenth day of Adar. On the fourteenth day of the month Adar the Jews rested and made it a day of feasting and rejoicing.
18 Bet tie Jūdi, kas Sūsanā bija sapulcējušies trīspadsmitā un četrpadsmitā dienā, tie dusēja piecpadsmitā dienā un to iecēla par dzīru un līksmības dienu.
(But the Jews in Susa gathered on both the thirteenth and fourteenth day – and rested on the fifteenth day of the same month and made it a day of feasting and rejoicing.)
19 Tāpēc tie Jūdi, kas ciemos un miestos dzīvoja, to četrpadsmito Adara mēneša dienu cēla par prieku un dzīru un svētku dienu, un kur cits citam sūtīja dāvanas.
This is why the Jews who live in the country villages keep the fourteenth day of the month of Adar as a day of rejoicing and feasting and a holiday, and a day in which they send gifts of food to each other.
20 Un Mardakajs uzrakstīja šās lietas un sūtīja grāmatas pie visiem Jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasverus valstīs tuvu un tālu,
Mordecai had these things recorded. He sent letters to all the Jews who were in all the provinces of the King Ahasuerus, both near and far.
21 Tiem par stipru likumu iestādīdams, lai četrpadsmito un piecpadsmito Adara mēneša dienu ik gadus svētī,
He told them to keep the fourteenth day of the month of Adar and also the fifteenth day every year,
22 Tādēļ ka pa tām dienām Jūdi bija mieru dabūjuši no saviem ienaidniekiem, un tādēļ ka tai mēnesī viņu noskumšana bija pārvērtusies par prieku un viņu bēdas par labām dienām, lai tie tās dara par dzīru un līksmības dienām un sūta cits citam dāvinājumus un nabagiem dāvanas.
as the days on which the Jews had rest from their enemies, and the month which was turned from sorrow to gladness and from mourning into a feast day. They should make them days of feasting and gladness and of sending gifts of food to each other and of gifts to the poor.
23 Un Jūdi pieņēma, kā tie bija sākuši darīt, un ko Mardakajs tiem bija rakstījis.
So what the Jews had begun to do they adopted as a custom, just as Mordecai had written to them.
24 Proti ka Amans, Medatus dēls, tas Agaģietis, visu Jūdu ienaidnieks, pret Jūdiem bija nodomājis, tos izdeldēt, un ka viņš metis meslus, tas ir pur, tos biedināt un nomaitāt.
For Haman the son of Hammedatha, the Agagite, the enemy of all the Jews, had plotted to destroy them. He had cast “Pur”, that is the lot, intending to consume them and to destroy them.
25 Bet kad (Estere) ķēniņa priekšā nākusi, tad šis caur grāmatām pavēlējis, ka viņa niknās domas, ko viņš par Jūdiem bija nodomājis, atgrieztos uz viņa galvu, un tie viņu ar viņa dēliem pakāruši pie koka.
But when the matter came before the king, he gave written orders that his wicked plot, which he had planned against the Jews, should come upon his own head, and that he and his sons should be hanged on the gallows.
26 Tādēļ tie šās dienas sauca purim, no tā meslu vārda „pur“. Tādēļ pēc visiem tiem vārdiem tai grāmatā, un ko tie paši bija redzējuši un kas tiem bija noticis,
This is why these days are called Purim, after the word Pur. Therefore because of all the words of this letter, as well as all they had seen, and all they had experienced,
27 Jūdi to iecēla un nolika priekš sevis un saviem bērniem un visiem, kas viņiem pieķērās, ka to nepārkāptu, bet ka svētītu šās divas dienas pēc viņu rakstiem un pēc viņu nospriestā laika ikgadus;
the Jews established and made it a custom for them, for their descendants, and for all who should join them, so that it might not be repealed, that they should continue to observe these two days as feasts each year,
28 Ka šīs dienas taptu pieminētas un turētas pie visiem pēcnākamiem, ikvienā augumā, ikvienā radā, ikvienā valstī un ikvienā pilsētā, un ka tās purim dienas nepārkāptu Jūdu starpā un ka viņu piemiņa netaptu aizmirsta pie viņu bērnu bērniem.
and that these days should be remembered and kept throughout every generation, every family, every province, and every city. And these days of Purim should not pass away from among the Jews nor the remembrance of them disappear among their descendants.
29 Un ķēniņiene Estere, Abikaīla meita, un Mardakajs, tas Jūds, rakstīja it tikuši(ar visu savu spēku un ietekmi) apstiprināt šo otru grāmatu par tiem purim.
Queen Esther, the daughter of Abihail, gave Mordecai the Jew all authority in writing to confirm this second letter of Purim.
30 Un viņš sūtīja grāmatas visiem Jūdiem uz visām simts divdesmit septiņām ķēniņa Ahasverus valstīm ar miera un uzticības vārdiem,
He sent letters to all the Jews, to the hundred and twenty-seven provinces of the kingdom of Ahasuerus, wishing them peace and security,
31 Lai tie šīs purim dienas pastāvīgi svētī savā nospriestā laikā, tā kā Mardakajs, tas Jūds, un ķēniņiene Estere to bija iecēluši, un tā kā tie paši sev un savam dzimumam bija apstiprinājuši, līdz ar to gavēņu un gaudu iestādījumu.
to confirm these days of Purim in their proper times, to be observed as Mordecai the Jew and Queen Esther had directed and as the Jews had proscribed for themselves and their descendants, in the matter of the fastings and their cry of lamentation.
32 Un Estere apstiprināja ar savu pavēli šos purim likumus, un tie tapa ierakstīti grāmatā.
And the commands of Esther confirmed these matters of Purim; and it was written in the records.
