Canticum Canticorum 2
1 ego flos campi et lilium convallium
Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
2 sicut lilium inter spinas sic amica mea inter filias
Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
3 sicut malum inter ligna silvarum sic dilectus meus inter filios sub umbra illius quam desideraveram sedi et fructus eius dulcis gutturi meo
Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
4 introduxit me in cellam vinariam ordinavit in me caritatem
Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 fulcite me floribus stipate me malis quia amore langueo
Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
6 leva eius sub capite meo et dextera illius amplexabitur me
Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
7 adiuro vos filiae Hierusalem per capreas cervosque camporum ne suscitetis neque evigilare faciatis dilectam quoadusque ipsa velit
Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
8 vox dilecti mei ecce iste venit saliens in montibus transiliens colles
Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
9 similis est dilectus meus capreae hinuloque cervorum en ipse stat post parietem nostrum despiciens per fenestras prospiciens per cancellos
Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
10 et dilectus meus loquitur mihi surge propera amica mea formonsa mea et veni
Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
11 iam enim hiemps transiit imber abiit et recessit
Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
12 flores apparuerunt in terra tempus putationis advenit vox turturis audita est in terra nostra
Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
13 ficus protulit grossos suos vineae florent dederunt odorem surge amica mea speciosa mea et veni
Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
14 columba mea in foraminibus petrae in caverna maceriae ostende mihi faciem tuam sonet vox tua in auribus meis vox enim tua dulcis et facies tua decora
Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
15 capite nobis vulpes vulpes parvulas quae demoliuntur vineas nam vinea nostra floruit
Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
16 dilectus meus mihi et ego illi qui pascitur inter lilia
Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
17 donec adspiret dies et inclinentur umbrae revertere similis esto dilecte mi capreae aut hinulo cervorum super montes Bether
Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
