Job 39
1 [Numquid nosti tempus partus ibicum in petris, vel parturientes cervas observasti?
Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu?
2 Dinumerasti menses conceptus earum, et scisti tempus partus earum?
Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās,
3 Incurvantur ad fœtum, et pariunt, et rugitus emittunt.
Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes?
4 Separantur filii earum, et pergunt ad pastum: egrediuntur, et non revertuntur ad eas.
Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ.
5 Quis dimisit onagrum liberum, et vincula ejus quis solvit?
Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis,
6 cui dedi in solitudine domum, et tabernacula ejus in terra salsuginis.
Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli?
7 Contemnit multitudinem civitatis: clamorem exactoris non audit.
Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird.
8 Circumspicit montes pascuæ suæ, et virentia quæque perquirit.
Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli.
9 Numquid volet rhinoceros servire tibi, aut morabitur ad præsepe tuum?
Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles?
10 Numquid alligabis rhinocerota ad arandum loro tuo, aut confringet glebas vallium post te?
Vai tu meža vērsi ar dzeņaukstēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās?
11 Numquid fiduciam habebis in magna fortitudine ejus, et derelinques ei labores tuos?
Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā?
12 Numquid credes illi quod sementem reddat tibi, et aream tuam congreget?
Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā?
13 Penna struthionis similis est pennis herodii et accipitris.
Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas?
14 Quando derelinquit ova sua in terra, tu forsitan in pulvere calefacies ea?
Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst,
15 Obliviscitur quod pes conculcet ea, aut bestia agri conterat.
Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt.
16 Duratur ad filios suos, quasi non sint sui: frustra laboravit, nullo timore cogente.
Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā.
17 Privavit enim eam Deus sapientia, nec dedit illi intelligentiam.
Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas.
18 Cum tempus fuerit, in altum alas erigit: deridet equum et ascensorem ejus.
Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku.
19 Numquid præbebis equo fortitudinem, aut circumdabis collo ejus hinnitum?
Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm?
20 Numquid suscitabis eum quasi locustas? gloria narium ejus terror.
Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jaizbīstas.
21 Terram ungula fodit; exultat audacter: in occursum pergit armatis.
Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam.
22 Contemnit pavorem, nec cedit gladio.
Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena.
23 Super ipsum sonabit pharetra; vibrabit hasta et clypeus:
Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib,
24 fervens et fremens sorbet terram, nec reputat tubæ sonare clangorem.
Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad trumetes skan.
25 Ubi audierit buccinam, dicit: Vah! procul odoratur bellum: exhortationem ducum, et ululatum exercitus.
Kad trumetes skan, tad tas iezviedzās, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni.
26 Numquid per sapientiam tuam plumescit accipiter, expandens alas suas ad austrum?
Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izplēš savus spārnus pret dienasvidu?
27 Numquid ad præceptum tuum elevabitur aquila, et in arduis ponet nidum suum?
Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā?
28 In petris manet, et in præruptis silicibus commoratur, atque inaccessis rupibus.
Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem.
29 Inde contemplatur escam, et de longe oculi ejus prospiciunt.
No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu.
30 Pulli ejus lambent sanguinem: et ubicumque cadaver fuerit, statim adest.]
Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir.
