Psalms 22
1 To ouercome, for `the morewtid hynd; the salm of Dauid. God, my God, biholde thou on me, whi hast thou forsake me? the wordis of my trespassis ben fer fro myn helthe.
Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.
2 Mi God, Y schal crye bi dai, and thou schalt not here; and bi nyyt, and not to vnwisdom to me.
Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.
3 Forsothe thou, the preisyng of Israel, dwellist in holynesse;
Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.
4 oure fadris hopiden in thee, thei hopiden, and thou delyueridist hem.
Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.
5 Thei crieden to thee, and thei weren maad saaf; thei hopiden in thee, and thei weren not schent.
Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.
6 But Y am a worm, and not man; the schenschip of men, and the outcastyng of the puple.
Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.
7 Alle men seynge me scorneden me; thei spaken with lippis, and stiriden the heed.
Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:
8 He hopide in the Lord, delyuere he hym; make he hym saaf, for he wole hym.
Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.
9 For thou it art that drowist me out of the wombe, thou art myn hope fro the tetis of my modir;
Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.
10 in to thee Y am cast forth fro the wombe. Fro the wombe of my modir thou art my God; departe thou not fro me.
Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.
11 For tribulacioun is next; for noon is that helpith.
Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.
12 Many calues cumpassiden me; fatte bolis bisegiden me.
Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.
13 Thei openyden her mouth on me; as doith a lioun rauyschynge and rorynge.
Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.
14 I am sched out as watir; and alle my boonys ben scaterid. Myn herte is maad, as wex fletynge abrood; in the myddis of my wombe.
Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.
15 Mi vertu driede as a tiyl stoon, and my tunge cleuede to my chekis; and thou hast brouyt forth me in to the dust of deth.
Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,
16 For many doggis cumpassiden me; the counsel of wickid men bisegide me. Thei delueden myn hondis and my feet;
Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.
17 thei noumbriden alle my boonys. Sotheli thei lokiden, and bihelden me;
Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.
18 thei departiden my clothis to hem silf, and thei senten lot on my cloth.
Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.
19 But thou, Lord, delaie not thin help fro me; biholde thou to my defence.
Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.
20 God, delyuere thou my lijf fro swerd; and delyuere thou myn oon aloone fro the hond of the dogge.
Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.
21 Make thou me saaf fro the mouth of a lioun; and my mekenesse fro the hornes of vnycornes.
Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.
22 I schal telle thi name to my britheren; Y schal preise thee in the myddis of the chirche.
Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.
23 Ye that dreden the Lord, herie hym; alle the seed of Jacob, glorifie ye hym.
Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.
24 Al the seed of Israel drede hym; for he forsook not, nethir dispiside the preier of a pore man. Nethir he turnede awei his face fro me; and whanne Y criede to hym, he herde me.
Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.
25 Mi preisyng is at thee in a greet chirche; Y schal yelde my vowis in the siyt of men dredynge hym.
No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.
26 Pore men schulen ete, and schulen be fillid, and thei schulen herie the Lord, that seken hym; the hertis of hem schulen lyue in to the world of world.
Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.
27 Alle the endis of erthe schulen bithenke; and schulen be conuertid to the Lord. And alle the meynees of hethene men; schulen worschipe in his siyt.
Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.
28 For the rewme is the Lordis; and he schal be Lord of hethene men.
Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.
29 Alle the fatte men of erthe eeten and worschipiden; alle men, that goen doun in to erthe, schulen falle doun in his siyt.
Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.
30 And my soule schal lyue to hym; and my seed schal serue him.
Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;
31 A generacioun to comyng schal be teld to the Lord; and heuenes schulen telle his riytfulnesse to the puple that schal be borun, whom the Lord made.
Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
