Acts 13
1 Now in the assembly that was at Antioch there were some prophets and teachers: Barnabas, Simeon who was called Niger, Lucius of Cyrene, Manaen the foster brother of Herod the tetrarch, and Saul.
Un pie tās draudzes, kas bija Antioķijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Sīmeans, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls.
2 As they served the Lord and fasted, the Holy Spirit said, “Separate Barnabas and Saul for me, for the work to which I have called them.”
Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu uz to darbu, pie kā Es tos esmu aicinājis.”
3 Then, when they had fasted and prayed and laid their hands on them, they sent them away.
Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida.
4 So, being sent out by the Holy Spirit, they went down to Seleucia. From there they sailed to Cyprus.
Tad nu šie no Svētā Gara izsūtītie nogāja uz Seleukiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru.
5 When they were at Salamis, they proclaimed God’s word in the Jewish synagogues. They also had John as their attendant.
Un nākuši Salaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu baznīcās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu.
6 When they had gone through the island to Paphos, they found a certain sorcerer, a false prophet, a Jew whose name was Bar Jesus,
Un to salu pārstaigājuši līdz Pafai, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjesus.
7 who was with the proconsul, Sergius Paulus, a man of understanding. This man summoned Barnabas and Saul, and sought to hear the word of God.
Tas bija pie tā zemes soģa Sergijus Paula, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Saulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt.
8 But Elymas the sorcerer (for so is his name by interpretation) withstood them, seeking to turn the proconsul away from the faith.
Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības.
9 But Saul, who is also called Paul, filled with the Holy Spirit, fastened his eyes on him
Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svēta Gara pilns viņu uzskatīja
10 and said, “You son of the devil, full of all deceit and all cunning, you enemy of all righteousness, will you not cease to pervert the right ways of the Lord?
Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus?
11 Now, behold, the hand of the Lord is on you, and you will be blind, not seeing the sun for a season!” Immediately a mist and darkness fell on him. He went around seeking someone to lead him by the hand.
Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus.
12 Then the proconsul, when he saw what was done, believed, being astonished at the teaching of the Lord.
Tad tas zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību.
13 Now Paul and his company set sail from Paphos and came to Perga in Pamphylia. John departed from them and returned to Jerusalem.
Un Pāvils līdz ar tiem biedriem, no Pafas cēlušies, nāca uz Pergu Pamfilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.
14 But they, passing on from Perga, came to Antioch of Pisidia. They went into the synagogue on the Sabbath day and sat down.
Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antioķiju Pisidijā un vienā svētdienā iegājuši baznīcā apsēdās.
15 After the reading of the law and the prophets, the rulers of the synagogue sent to them, saying, “Brothers, if you have any word of exhortation for the people, speak.”
Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas tie baznīcas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: “Vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz tiem ļaudīm, tad runājiet.”
16 Paul stood up, and gesturing with his hand said, “Men of Israel, and you who fear God, listen.
Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: “Jūs Israēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties:
17 The God of this people chose our fathers, and exalted the people when they stayed as aliens in the land of Egypt, and with an uplifted arm, he led them out of it.
Šīs Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku Viņš tos ir izvedis;
18 For a period of about forty years he put up with them in the wilderness.
Un tuksnesī Viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem,
19 When he had destroyed seven nations in the land of Canaan, he gave them their land for an inheritance for about four hundred fifty years.
Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību.
20 After these things, he gave them judges until Samuel the prophet.
Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim.
21 Afterward they asked for a king, and God gave to them Saul the son of Kish, a man of the tribe of Benjamin, for forty years.
Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Saulu, Ķisa dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus.
22 When he had removed him, he raised up David to be their king, to whom he also testified, ‘I have found David the son of Jesse, a man after my heart, who will do all my will.’
Un to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī deva liecību sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Isajus dēlu, vīru pēc Manas sirds, kas darīs visu Manu prātu.”
23 From this man’s offspring, God has brought salvation to Israel according to his promise,
No šā dzimuma Dievs Israēlim pēc tās apsolīšanas ir iecēlis To Pestītāju Jēzu.
24 before his coming, when John had first preached the baptism of repentance to Israel.
Priekš Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis to kristību uz atgriešanos no grēkiem.
25 As John was fulfilling his course, he said, ‘What do you suppose that I am? I am not he. But behold, one comes after me, the sandals of whose feet I am not worthy to untie.’
Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: “Ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, Viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.”
26 “Brothers, children of the stock of Abraham, and those among you who fear God, the word of this salvation is sent out to you.
Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts.
27 For those who dwell in Jerusalem, and their rulers, because they didn’t know him, nor the voices of the prophets which are read every Sabbath, fulfilled them by condemning him.
Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki Šo neatzīdami nedz tos praviešu vārdus, kas ik svētdienas top lasīti, tos ir piepildījuši, Viņu tiesādami.
28 Though they found no cause for death, they still asked Pilate to have him killed.
Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilatu ir lūguši, Viņu nokaut.
29 When they had fulfilled all things that were written about him, they took him down from the tree and laid him in a tomb.
Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par Viņu, tad Viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā.
30 But God raised him from the dead,
Bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem.
31 and he was seen for many days by those who came up with him from Galilee to Jerusalem, who are his witnesses to the people.
Un daudz dienas Viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki pie tiem ļaudīm.
32 We bring you good news of the promise made to the fathers,
Un mēs arīdzan jums pasludinājām to evaņģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams,
33 that God has fulfilled this to us, their children, in that he raised up Jesus. As it is also written in the second psalm, ‘You are my Son. Today I have become your father.’
Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: “Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.”
34 “Concerning that he raised him up from the dead, now no more to return to corruption, he has spoken thus: ‘I will give you the holy and sure blessings of David.’
Bet ka Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis, ka Tam vairs nebija satrūdēt, Viņš tā ir sacījis: “Es jums došu to Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību.”
35 Therefore he says also in another psalm, ‘You will not allow your Holy One to see decay.’
Tāpēc viņš arī citā vietā saka: “Tu Savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu.”
36 For David, after he had in his own generation served the counsel of God, fell asleep, was laid with his fathers, and saw decay.
Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis.
37 But he whom God raised up saw no decay.
Bet Tas, ko Dievs ir uzmodinājis, Tas satrūdēšanu nav redzējis.
38 Be it known to you therefore, brothers, that through this man is proclaimed to you remission of sins;
Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur Viņu jums grēku piedošana top pasludināta;
39 and by him everyone who believes is justified from all things, from which you could not be justified by the law of Moses.
Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur Šo top taisnots.
40 Beware therefore, lest that come on you which is spoken in the prophets:
Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts iekš tiem praviešiem:
41 ‘Behold, you scoffers! Wonder and perish, for I work a work in your days, a work which you will in no way believe, if one declares it to you.’”
“Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet, jo Es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta.””
42 So when the Jews went out of the synagogue, the Gentiles begged that these words might be preached to them the next Sabbath.
Un kad tie Jūdi bija izgājuši no baznīcas, tad tie pagāni lūdza, nākošā svētdienā viņiem šos vārdus runāt.
43 Now when the synagogue broke up, many of the Jews and of the devout proselytes followed Paul and Barnabas; who, speaking to them, urged them to continue in the grace of God.
Un kad tā draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam gāja pakaļ; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā.
44 The next Sabbath, almost the whole city was gathered together to hear the word of God.
Un nākošā svētdienā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt.
45 But when the Jews saw the multitudes, they were filled with jealousy, and contradicted the things which were spoken by Paul, and blasphemed.
Bet tie Jūdi, to ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja; pretī runādami un zaimodami.
46 Paul and Barnabas spoke out boldly, and said, “It was necessary that God’s word should be spoken to you first. Since indeed you thrust it from yourselves, and judge yourselves unworthy of eternal life, behold, we turn to the Gentiles. (aiōnios g166)
Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie tiem pagāniem. (aiōnios g166)
47 For so has the Lord commanded us, saying, ‘I have set you as a light for the Gentiles, that you should bring salvation to the uttermost parts of the earth.’”
Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu iecēlis pagāniem par gaišumu, ka tu būtu tā pestīšana līdz pasaules galam.””
48 As the Gentiles heard this, they were glad and glorified the word of God. As many as were appointed to eternal life believed. (aiōnios g166)
Kad nu tie pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti. (aiōnios g166)
49 The Lord’s word was spread abroad throughout all the region.
Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu to tiesu.
50 But the Jews stirred up the devout and prominent women and the chief men of the city, and stirred up a persecution against Paul and Barnabas, and threw them out of their borders.
Bet tie Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un tās pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām.
51 But they shook off the dust of their feet against them, and came to Iconium.
Bet tie tos pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju.
52 The disciples were filled with joy and with the Holy Spirit.
Un tie mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svēto Garu.
