< Job 29 >

1 Job went on speaking.
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 “I wish I was back in the old days when God looked after me!
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 His light shone above me and lit my way through the darkness.
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 When I was young and strong, God was my friend and spoke to me in my home.
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 The Almighty was still with me and I was surrounded with my children.
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 My herds produced much milk, and oil flowed freely from my olive presses.
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 I went out to the city gate and took my seat in the public square.
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 The young men saw me and moved out of the way; the elders would stand up for me.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 The leaders remained silent and covered their mouths with their hands.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 The voices of the officials were hushed; they held their tongues in my presence.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 Everyone who listened to me praised me; whoever saw me commended me,
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 because I gave to the poor who called out to me and the orphans who had no one to help them.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 Those who were about to die blessed me; I made the widow sing for joy.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 Being true and acting right were what I wore for clothing.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 I was like eyes for the blind and feet for the lame.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 I was like a father to the poor, and I defended the rights of strangers.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 I broke the jaw of the wicked and made them drop their prey from their teeth.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 I thought I would die at home, after many years.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 Like a tree my roots spread out to the water; the dew rests on my branches overnight.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 Fresh honors were always being given to me; my strength was renewed like an unfailing bow.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 People listened carefully to what I had to say; they kept quiet as they listened to my advice.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Once I had spoken they had nothing else to say; what I said was enough.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 They waited for me like people waiting for rain; their mouths wide open for the spring rain.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 When I smiled at them they could hardly believe it; my approval meant all the world to them.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 I decided the way forward as their leader, living like a king among his soldiers, and when they were sad I comforted them.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.

< Job 29 >