Job 11

1 Da svarede Zofar, Naamathiten, og sagde:

Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:

2 Skal der ikke svares til de mange Ord? og mon en mundkaad Mand skal beholde Ret?

Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?

3 Skal din Skvalder bringe Folk til at tie? og skal du bespotte, og ingen beskæmme dig?

Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,

4 Thi du sagde: Min Lærdom er klar, og jeg er ren for dine Øjne.

Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)

5 Men gid dog Gud vilde tale og oplade sine Læber imod dig!

Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi

6 og at han vilde kundgøre dig Visdoms skjulte Ting! thi i den er dobbelt Kraft; da skulde du vide, at Gud endog eftergiver dig noget af din Misgerning.

Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.

7 Mon du kan naa til Guds Dybheder? mon du kan naa til den Almægtiges Begrænsning?

Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?

8 Den er saa høj som Himmelen, hvad vil du gøre? den er dybere end Helvede, hvad kan du vide? (Sheol h7585)

Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? (Sheol h7585)

9 Dens Maal er længere end Jorden, den er bredere end Havet.

Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!

10 Naar han farer frem og lukker til eller forsamler, hvo vil da holde ham tilbage?

Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?

11 Thi han kender forfængelige Folk og ser Uretfærdighed; skulde han da ikke agte derpaa?

Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams.

12 Men en uforstandig vil faa Forstand, naar et Vildæsels Føl fødes til Menneske.

Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.

13 Dersom du bereder dit Hjerte og udstrækker dine Hænder til ham,

Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, -

14 dersom du kaster Uretfærdigheden, som er i din Haand, langt bort og ikke lader Uret bo i dine Telte,

Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,

15 da skal du, fri for Lyde, kunne opløfte dit Ansigt og blive fast og ikke frygte.

Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.

16 Thi du skal glemme din Møje, du skal komme den i Hu som det Vand, der er løbet forbi.

Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.

17 Og din Levetid skal gaa frem klarere end Middagen, Mørket skal vorde som Morgenen.

Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.

18 Og du skal være tryg, thi der er Haab, og du skal spejde omkring dig og sove tryggelig.

Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.

19 Og du skal lægge dig, og ingen skal forfærde dig; og mange skulle bønfalde for dit Ansigt.

Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.

20 Men de ugudeliges Øjne skulle hentæres, og deres Tilflugt skal gaa tabt for dem, og deres Haab aandes ud med Livet.

Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša.