Tužaljke 3

1 Ja sam čovjek što upozna bijedu pod šibom gnjeva njegova.

Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.

2 Mene je odveo i natjerao da hodam u tmini i bez svjetlosti.

Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.

3 I upravo mene bije i udara bez prestanka njegova ruka.

Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.

4 Iscijedio je moje meso, kožu moju, polomio kosti moje.

Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.

5 Načinio mi jaram, glavu obrubio tegobama.

Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.

6 Pustio me da živim u tminama kao mrtvaci vječiti.

Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.

7 Zazidao me, i ja ne mogu izaći, otežao je moje okove.

Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.

8 Kada sam vikao i zapomagao, molitvu je moju odbijao.

Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.

9 Zazidao mi ceste tesanim kamenom, zakrčio je putove moje.

Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.

10 Meni on bijaše medvjed koji vreba, lav u zasjedi.

Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.

11 U bespuća me vodio, razdirao, ostavljao me da umirem.

Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.

12 Napinjao je luk svoj i gađao me kao metu za svoje strelice.

Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.

13 U slabine mi sasuo strelice, sinove svoga tobolca.

Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.

14 Postao sam smiješan svome narodu, rugalica svakidašnja.

Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.

15 Gorčinom me hranio, pelinom me napajao.

Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.

16 Puštao me da zube kršim kamen grizući, zakapao me u pepeo.

Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.

17 Duši je mojoj oduzet mir i više ne znam što je sreća!

Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.

18 Rekoh: Dotrajao je život moj i nada koja mi od Jahve dolazi.

Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.

19 Spomeni se bijede moje i stradanja, pelina i otrova!

Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.

20 Bez prestanka na to misli i sahne duša u meni.

Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.

21 To nosim u srcu i gojim nadu u sebi.

To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.

22 Dobrota Jahvina nije nestala, milosrđe njegovo nije presušilo.

Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.

23 Oni se obnavljaju svako jutro: tvoja je vjernost velika!

Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.

24 “Jahve je dio moj”, veli mi duša, “i zato se u nj pouzdajem.”

Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.

25 Dobar je Jahve onom koji se u nj pouzdaje, duši koja ga traži.

Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.

26 Dobro je u miru čekati spasenje Jahvino!

Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.

27 Dobro je čovjeku da nosi jaram za svoje mladosti.

Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.

28 Neka sjedi u samoći i šuti, jer mu On to nametnu;

Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,

29 neka usne priljubi uz prašinu, možda još ima nade!

Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -

30 Neka pruži obraz onome koji ga bije, neka se zasiti porugom.

Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.

31 Jer Gospod ne odbacuje nikoga zauvijek:

Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.

32 jer ako i rastuži, on se smiluje po svojoj velikoj ljubavi.

Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.

33 Jer samo nerado on ponižava i rascvili sinove čovjeka.

Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.

34 Kad se gaze nogama svi zemaljski sužnjevi,

Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,

35 kad se izvrće pravica čovjeku pred licem Svevišnjeg,

Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,

36 kad se krivica nanosi čovjeku u parnici, zar Gospod ne vidi?

Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?

37 Tko je rekao nešto i zbilo se? Nije li Gospod to zapovjedio?

Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?

38 Ne dolazi li iz usta Svevišnjega i dobro i zlo?

Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?

39 Na što se tuže živi ljudi? Svatko na svoj grijeh.

Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.

40 Ispitajmo, pretražimo pute svoje i vratimo se Jahvi.

Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.

41 Dignimo svoje srce i ruke svoje k Bogu koji je na nebesima.

Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):

42 Da, mi smo se odmetali, bili nepokorni, a ti, ti nisi praštao!

Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.

43 Obastrt gnjevom svojim, gonio si nas, ubijao i nisi štedio.

Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.

44 Oblakom si se obastro da molitva ne prodre do tebe.

Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.

45 Načinio si od nas smeće i odmet među narodima.

Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.

46 Razjapili usta na nas svi neprijatelji naši.

Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.

47 Užas i jama bila nam sudbina, propast i zator!

Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.

48 Potoci suza teku iz očiju mojih zbog propasti Kćeri naroda mojega.

Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.

49 Moje oči liju suze bez prestanka, jer prestanka nema

Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,

50 dok ne pogleda i ne vidi Jahve s nebesa.

Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.

51 Moje mi oko bol zadaje zbog kćeri svih mojega grada.

Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.

52 Uporno me k'o pticu progone svi što me mrze, a bez razloga.

Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.

53 U jamu baciše moj život i zatrpaše je kamenjem.

Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.

54 Voda mi dođe preko glave, rekoh sam sebi: “Pogiboh!”

Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.

55 I tada zazvah ime tvoje, Jahve, iz najdublje jame.

Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,

56 Ti oču moj glas: “Ne začepljuj uši svoje na vapaje moje.”

Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.

57 Bliz meni bijaše u dan vapaja mog, govoraše: “Ne boj se!”

Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”

58 Ti si, Gospode, izborio pravdu za dušu moju, ti si život moj izbavio.

Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.

59 Ti, Jahve, vidje kako me tlače, dosudi mi pravdu.

Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!

60 Ti vidje svu osvetu njinu, sve podvale protiv mene.

Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.

61 Čuo si, Jahve, podrugivanje njihovo, sve podvale protiv mene.

Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,

62 Usne protivnika mojih i misli njine protiv mene su cio dan.

Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.

63 Kad sjede, kad ustaju, pogledaj samo: ja sam im pjesma-rugalica.

Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.

64 Vrati im, Jahve, milo za drago, po djelu ruku njihovih.

Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.

65 Učini da srca im otvrdnu, udari ih prokletstvom svojim.

Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!

66 Goni ih gnjevno i sve ih istrijebi pod nebesima svojim, Jahve!

Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.