Job 37

1 Da, od toga i moje srce drhti i s mjesta svoga iskočiti hoće.

Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.

2 Čujte, čujte gromor glasa njegova, tutnjavu što mu iz usta izlazi.

Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.

3 Gle, munja lijeće preko cijelog neba - i sijevne blijesak s kraja na kraj zemlje -

Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.

4 iza nje silan jedan glas se ori: to On gromori glasom veličajnim. Munje mu lete, nitko ih ne priječi, tek što mu je glas jednom odjeknuo.

Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.

5 Da, Bog gromori glasom veličajnim, djela velebna, neshvatljiva stvara.

Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.

6 Kad snijegu kaže: 'Zasniježi po zemlji!' i pljuskovima: 'Zapljuštite silno!'

Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.

7 svakom čovjeku zapečati ruke da svi njegovo upoznaju djelo.

Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.

8 U brlog se tad zvijeri sve uvuku i na svojem se šćućure ležaju.

Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.

9 S južne se strane podiže oluja, a studen vjetri sjeverni donose.

No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.

10 Već led od daha Božjega nastaje i vodena se kruti površina.

Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.

11 I opet vodom puni on oblake, i sijevat' stanu oblaci munjama;

Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.

12 kruže posvuda po volji njegovoj, što im naloži, to će izvršiti na licu cijelog kruga zemaljskoga.

Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,

13 Šalje ih - ili da kazni narode, ili da ih milosrđem obdari.

Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.

14 Poslušaj ovo, Jobe, umiri se i promotri djela Božja čudesna.

Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.

15 Znaš li kako Bog njima zapovijeda, kako munju iz oblaka svog pušta?

Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?

16 Znaš li o čem vise gore oblaci? Čudesna to su znanja savršenog.

Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?

17 Kako ti gore od žege haljine u južnom vjetru kad zemlja obamre?

Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.

18 Zar si nebesa s njim ti razapeo, čvrsta poput ogledala livenog?

Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?

19 DÓe naputi me što da mu kažemo: zbog tmine se ne snalazimo više.

Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.

20 Zar ćeš mu reći: 'Hoću govoriti'? Ili na propast vlastitu pristati?

Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!

21 Tko, dakle, može u svjetlost gledati na nebesima što se sja blistavo kada oblake rastjeraju vjetri?

Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.

22 Sa sjevera k'o zlato je bljesnulo: veličanstvom strašnim Bog se odjenu!

No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.

23 Da, Svesilnog doseći ne možemo, neizmjeran je u moći i sudu, velik u pravdi, nikog on ne tlači.

To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.

24 Zato ljudi svi neka ga se boje! Na mudrost oholu on i ne gleda!”

Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.