إِشَعْيَاءَ 62
| مِنْ أَجْلِ صِهْيَوْنَ لَا أَسْكُتُ، وَمِنْ أَجْلِ أُورُشَلِيمَ لَا أَهْدَأُ، حَتَّى يَخْرُجَ بِرُّهَا كَضِيَاءٍ وَخَلَاصُهَا كَمِصْبَاحٍ يَتَّقِدُ. | ١ 1 |
Ciānas dēļ es klusu necietīšu un Jeruzālemes labad es nerimšu, kamēr viņas taisnība aust kā spožums un viņas pestīšana iedegās kā uguns.
| فَتَرَى ٱلْأُمَمُ بِرَّكِ، وَكُلُّ ٱلْمُلُوكِ مَجْدَكِ، وَتُسَمَّيْنَ بِٱسْمٍ جَدِيدٍ يُعَيِّنُهُ فَمُ ٱلرَّبِّ. | ٢ 2 |
Un tautas redzēs tavu taisnību un visi ķēniņi tavu godību, un tevi sauks ar jaunu vārdu, ko Tā Kunga mute skaidri noteiks.
| وَتَكُونِينَ إِكْلِيلَ جَمَالٍ بِيَدِ ٱلرَّبِّ، وَتَاجًا مَلِكِيًّا بِكَفِّ إِلَهِكِ. | ٣ 3 |
Un tu būsi skaists kronis Tā Kunga rokā un ķēniņa galvas glītums tava Dieva rokā.
| لَا يُقَالُ بَعْدُ لَكِ: «مَهْجُورَةٌ»، وَلَا يُقَالُ بَعْدُ لِأَرْضِكِ: «مُوحَشَةٌ»، بَلْ تُدْعَيْنَ: «حَفْصِيبَةَ»، وَأَرْضُكِ تُدْعَى: «بَعُولَةَ». لِأَنَّ ٱلرَّبَّ يُسَرُّ بِكِ، وَأَرْضُكِ تَصِيرُ ذَاتِ بَعْلٍ. | ٤ 4 |
Uz tevi vairs nesacīs: atstāta, un uz tavu zemi vairs nesacīs: izpostīta. Bet tevi nosauks: pie kā Man ir labs prāts, - un tavu zemi: tā laulātā. Jo Tam Kungam ir labs prāts pie tevis, un tava zeme taps laulāta.
| لِأَنَّهُ كَمَا يَتَزَوَّجُ ٱلشَّابُّ عَذْرَاءَ، يَتَزَوَّجُكِ بَنُوكِ. وَكَفَرَحِ ٱلْعَرِيسِ بِٱلْعَرُوسِ يَفْرَحُ بِكِ إِلَهُكِ. | ٥ 5 |
Jo kā jauneklis laulājās ar jaunavu, tā ar tevi laulāsies tavi bērni, un kā brūtgāns priecājās par brūti, tā par tevi priecāsies tavs Dievs.
| عَلَى أَسْوَارِكِ يَا أُورُشَلِيمُ أَقَمْتُ حُرَّاسًا لَا يَسْكُتُونَ كُلَّ ٱلنَّهَارِ وَكُلَّ ٱللَّيْلِ عَلَى ٱلدَّوَامِ. يَاذَاكِرِي ٱلرَّبِّ لَا تَسْكُتُوا، | ٦ 6 |
Jeruzāleme, Es iecelšu sargus uz taviem mūriem, kas nekad ne dienu ne nakti necietīs klusu! Jūs, kas To Kungu piesaucat, nestāviet klusu!
| وَلَا تَدَعُوهُ يَسْكُتُ، حَتَّى يُثَبِّتَ وَيَجْعَلَ أُورُشَلِيمَ تَسْبِيحَةً فِي ٱلْأَرْضِ. | ٧ 7 |
Neliekat Viņu mierā, kamēr Viņš stiprina Jeruzālemi un to padara slavenu virs zemes.
| حَلَفَ ٱلرَّبُّ بِيَمِينِهِ وَبِذِرَاعِ عِزَّتِهِ قَائِلًا: «إِنِّي لَا أَدْفَعُ بَعْدُ قَمْحَكِ مَأْكَلًا لِأَعْدَائِكِ، وَلَا يَشْرَبُ بَنُو ٱلْغُرَبَاءِ خَمْرَكِ ٱلَّتِي تَعِبْتِ فِيهَا. | ٨ 8 |
Tas Kungs ir zvērējis pie Savas labās rokas un pie Sava stiprā elkoņa: Tavu labību Es vairs nedošu ēst taviem ienaidniekiem, un svešinieki nedzers vairs tavu vīnu, ar ko tu esi pūlējies.
| بَلْ يَأْكُلُهُ ٱلَّذِينَ جَنَوْهُ وَيُسَبِّحُونَ ٱلرَّبَّ، وَيَشْرَبُهُ جَامِعُوهُ فِي دِيَارِ قُدْسِي». | ٩ 9 |
Bet kas to sakrāj, tie to ēdīs un slavēs To Kungu, un kas to lasīs, tie to dzers Manos svētos pagalmos.
| اُعْبُرُوا، ٱعْبُرُوا بِٱلْأَبْوَابِ، هَيِّئُوا طَرِيقَ ٱلشَّعْبِ. أَعِدُّوا، أَعِدُّوا ٱلسَّبِيلَ، نَقُّوهُ مِنَ ٱلْحِجَارَةِ، ٱرْفَعُوا ٱلرَّايَةَ لِلشَّعْبِ. | ١٠ 10 |
Izejiet, izejiet pa vārtiem, sataisiet tiem ļaudīm ceļu, līdziniet, līdziniet staigājamu ceļu, atņemiet akmeņus, izceļat karogu pār tautām.
| هُوَذَا ٱلرَّبُّ قَدْ أَخْبَرَ إِلَى أَقْصَى ٱلْأَرْضِ، قُولُوا لِٱبْنَةِ صِهْيَوْنَ: «هُوَذَا مُخَلِّصُكِ آتٍ. هَا أُجْرَتُهُ مَعَهُ وَجِزَاؤُهُ أَمَامَهُ». | ١١ 11 |
Redzi, Tas Kungs sludina līdz pasaules galam: sakāt Ciānas meitai: redzi, tava pestīšana nāk, redzi, Viņa alga ir pie Viņa un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā.
| وَيُسَمُّونَهُمْ: «شَعْبًا مُقَدَّسًا»، «مَفْدِيِّي ٱلرَّبِّ». وَأَنْتِ تُسَمَّيْنَ: «ٱلْمَطْلُوبَةَ»، «ٱلْمَدِينَةَ غَيْرَ ٱلْمَهْجُورَةِ». | ١٢ 12 |
Un tos sauks: „Svētā tauta“, „Tā Kunga atpestītie“un tevi sauks „Meklētā“, „neatstātā pilsēta“.
